bettyboob

Tie ebreji, kas man deva stipendiju dzīvošanai Izraēlā, tagad mīļi vaicā, kā tad man gājis - pēc viņu datiem es esmu nodzīvojusi brīnišķīgu pusgadu Apsolītajā zemē. Patiesība ir daudz žēlāka - šī ebreju organizācija acīmredzot iedeva man paredzētos šekeļus tai ebreju organizācijai, kas organizē visu pasākumu, bet tā kā vēl viena cita ebreju organizācija man neiedeva vīzu, tad es nekur neaizbraucu.

Kur palika šekeļi? tāds ir jautājums.

Dzeru brokastu kafiju, apmierināti loku iekšā vakardienas ballītē saceptos pīrāgus un ceru, ka es tagad neesmu lielās briesmās. Jerusalem, if I forget you...

Sestdienu rīti ir kaifīgi dēļ tā, ka ir tik neprātīgi daudz iespēju ko iesākt - nevis tikai viena kā darbdienās. Un katra iespēja ir kā dārgakmens, ko ir jauki slidināt pirkstos un priecāties par tā skaistumu. Palasīt grāmatu, izdzert vēl vienu kafiju ar pienu, vēl pačučēt, uztaisīt pesto no valriekstiem, bazilika un maigas olīveļļas, nopirkt tomātus un ogas un uzaicināt ciemiņus. Aiziet līdz Robertbukiem vai aizšaut nopeldēties. Tam visam šorīt pietiks laika.