bettyboob

Bukojot hosteli Madridē, atcerējos, kā šinī pašā hostelī pirms dažiem gadiem iepazinos ar Ļošu - ebreju-krievu onkulīti no Ņujorkas. Iepazīšanās apstākļi mani sajūsmināja, bet viņam vēl ilgi lika šausmīgi kaunēties un sarkt.

Es sēdēju hosteļa priekštelpā pie vienīgā datora. Ļoša apsēdās man pretī, cieši uz mani paskatījās un noteica: ja budu smatreķ na etu ģevočku poka ona izpugajetsa i ubežit. Ļoša negaidīja, ka es pagriezīšos pret viņu un tikpat krieviski atbildēšu, ka es jau drīz iešu prom un tad jau viņš tiks pie datora. Ļoša nosarka, ilgi atvainojās, bet es augstsirdīgi piedevu.

Gribēdams izpirkt vainu, Ļoša labprāt dalījās ar mani savā ebrejiski krieviskajā dzīvesgudrībā. Piemēram, viendien es viņam sūdzējos, ka Deivids (turpat hostelī satikts puisis) man nezvana, lai gan solīja taču. Uz ko Ļoša vispirms atvainojās par rupjību un tad atbildēja tā: Santačka, razve eto ņejasno? Što toļko mužčina ņepoobeščaet nahoģas na kem to!

Šad un tad es sev atgādinu šo patiesību. Diemžēl vēl biežāk es par to pavisam aizmirstu.

Tie ebreji, kas man deva stipendiju dzīvošanai Izraēlā, tagad mīļi vaicā, kā tad man gājis - pēc viņu datiem es esmu nodzīvojusi brīnišķīgu pusgadu Apsolītajā zemē. Patiesība ir daudz žēlāka - šī ebreju organizācija acīmredzot iedeva man paredzētos šekeļus tai ebreju organizācijai, kas organizē visu pasākumu, bet tā kā vēl viena cita ebreju organizācija man neiedeva vīzu, tad es nekur neaizbraucu.

Kur palika šekeļi? tāds ir jautājums.

Dzeru brokastu kafiju, apmierināti loku iekšā vakardienas ballītē saceptos pīrāgus un ceru, ka es tagad neesmu lielās briesmās. Jerusalem, if I forget you...

Es ilgi nesapratu, kas mani dzen ārā lietū un vējā. Tomēr bija skaidrs, ka jāiet ir, savādāk nevar. Drīz vien, nosalusi un jau diezgan saskumusi, mēģināju ievilināt sevi gaišās kafejnīcās kārdinot ar siltu kakao un spēcinošu vīnu. Iegāju pie Bernāra, iznācu jau ar priecīgāku prātu.

Turpinot ceļu, nonācu pie Nabaklab, kur pie ieejas pulcējās glīti ebrejiska izskata ļaudis. Izrādās, spēlē klezmeru grupa! Patīkamu nojautu pārņemta, gāju iekšā un biju tieši laikā uz zviedru-ebreju grupas Zimmes koncerta sākumu. Ar vārdu "zimmes" man nav pašas labākās asociācijas, pateicoties restorāna Šalom dīvainajam šī ēdiena izpildījumam, tomēr grupa bija superīga.

Viņi savērpa tik varenu jautrību, kāda sen nebija manīta nevienā no Rīgas pasākumiem. Un arī pašiem bija acīmredzami priecīgi, jo puiši spēlējot smaidīja un lēkāja tā, ka štrumbantes vien staipījās. Lieki piebilst, ka neiztika bez līksmām dejām. Uz šo gabalu mani uzlūdza jaunēklis, kas nepārprotami izskatījās pēc Izraēlas vēstniecības apsardzes darbinieka. Kronis visam bija Havanagīla, kad vispirms visi dejoja aplītī, bet pēc tam ķēdītē skrēja cauri visām Nabaklab telpām. Varat iedomāties ko tādu Rīgas centra klubā?

Uz beigām es jau biju pavisam sasildījusies un priecīga. Tad vēl atcerējos, ka drīz jāpošās uz Izraēlu - jāaizved noklīdusī Taim - un sapriecājos vēl vairāk. Un, starp citu, rīt šī pati grupa spēlēs ielās kaut kur ap Staciju.

A German asks a Mexican if they had any Jews in Mexico. He said "yes estupid, we have Orange Jews, Apple Jews, Grape Jews.."



A jewdo chop - from the Challahpedia, the encyclopedia of all that is Jewish. Refers to strikes performed with the lower part of an open hand via sweeping techniques, usually towards pressure points. Classically known as the "knife hand strike".



No: http://www.challahclothing.com/