par mazajām dzīvēm un pasaules miglas tiltiem, kuri ved un ved un ved un ved un

Man tas kaut kā neticās,
kā tā var būt,
ka pirmo reizi dzīvē viss ir tik vienkārši.

Mūsmājās nekas nemainās, goda vārds, kā trako namā. Kliedz, raud, sit, bļauj,
ārprāc.
Par mūsu ģimeni grāmatu varētu uzrakstīt.

Un tomēr, man tas kaut kā neticās,
kā tā var būt,
ka pirmo reizi dzīvē viss ir tik vienkārši.
Es mīlu savu jauno "viņu".

Man vajadzēja, es apsolīju sarakstīt dzeju. Tāpēc arī rakstu tagad, kaut gulējis neesmu, un pretīgums pārņem visu mani,
lūdzu.
Jo, ja ne tagad, tad nekad.


Pie velna jaunību,
pie velna visu to, kam būtu jābūt un
kas ir.
Nav pareizi un nepareizi, ir
izvēle, IR


es nevaru vairāk neko uzrakstīt.
Piedzēries esmu,
un pārāk riebjas
VISS
.

Vai precīzāk - viņi. Viņiem bija izvēle, bet tagad, nu
vairs ne izvēle,
NEKĀ.

Es negribu
ne rakstīt
ne runāt.
Es neprecēšos nekad, es negribu būt tāds, kā viņi... Kā viņi, muļķi, jauni apprecējušies, pirmdzimtie jau skolā drīz sāks iet, bet viņi... Ne - laimīgi, mēģina aizbēgt, vienalga kā. Hobijs, alkohols, mīļākās, ak Kungs.
Kas tā par dzīvi?
Mūžīgi bēgt no realitātes, "17 again" sindroms, man patika tā filma.

Sirds sāp, smeldze,
pliekani tie vārdi no viņu mutes, es negribu ne rakstīt,
ne runāt.
Man sāp sirds.

Manā pagalmā naktīs skan draivs, tas, no ģitārām. Īsts draivs, bez sintezētas skaņas. Tikai draivs. Tāds kā "every you and every me" beigās. Tīrs
draivs.

Naktī sapņoju par mīlestību. Tā nav taureņi vēderā, tā nav rozā brilles un mākoņi, tā ir sajūta, ka nevari bez viņas. Ka gribētu visu dzīvi nodzīvot šādi, pamostoties ar viņu gultā. Dažreiz man žēl, ka viņa var aizmigt tikai guļot uz vēdera, es gribētu viņu sev cieši klāt visu laiku.
Bet viņas te nav.
Nav ne rītos, ne vakaros.

Aizvakar mēs skatījāmies "Edward Scissorhands". Atkal. Viena no pēdējām ainām izskatās tā -
Edward : "Goodbye?"
Kim : "I love you."

Ak, es esmu pārāk sentimentāls, "so why don't you kill me".

Es viņu mīlu.
Viņa mani arī.

Tā skan beigas.

Mauka, bļeģ,
atkal atnāca,
atkal uz vienu nakti,
atkal izdrāza un pateica,
ka mīl,
šoreiz pateica.
Un aizgāja.
Ak, es muļķis,
ne jau tieši tā -
"ka mīl",
es te tikai pa savam,
atkal pa savam
gribēju, lai saka,
bet nē, pateica neko.
Kā vienmēr
neko.
Un aizlaidu es mauku pasaulē,
teicu "ej",
domādams "vācies",
un aizvācās, bet neizturēja
šoreiz neizturēja,
jo teicējs biju es.
Atskrēja atpakaļ, beigu nav,
nenāk tās, maitas. Nenāk.
Bet mauka, bļeģ,
nāk atkal,
atkal uz vienu nakti,
atkal izdrāzīs un pateiks,
ka mīl.
Šoreiz
pa īstam.
Un aizies pa visam.
Teikšu "vācies"
domādams "ej",
bet neaizies jau nekad.
Nekad,

mana mīļotā,
mana mīļākā,
mana
mauka.

Mana dzīve skrien man no mugurpuses un mēģina mani noķert.
Catch me if you can, bitch.
Tad, kad es beidzot esmu padomājis : viss, man pietiek, esmu gana stiprs, lai ļautos skumjām, tās atkal un atkal ķerās manās skrandās tieši tad, kad esmu iemācījies tās palaist vaļā. Pavisam. It kā.
Muļķes.

Un tā mana sirds, muļķe sirds, ak, Briedim bija taisnība. Tai nekad nekur nav gana,
un taisnība vien ir, kā riebjas man savs mazohisms,
jo vairāk mani čakarēsi,
jo vairāk es tevi

mīlēšu.
It kā.

Skatos "Edvard Scissorhands" 5. no rīta, manu mīļāko filmu, dzeru Longailendas ledus tēju,
mazliet nopilināju pa asariņai,
AK KUNGS, CIK BĒRTONS IR ĢENIĀLS.
Pie dirsas šobrīd viss.

Saule lec.

Šo rītu mana vecmāiņa sačakarēja teikdama, ka es neesot bijis tāds mazdēls, par kādu viņa vienmēr esot sapņojusi. Mani interesējot tikai es pats, tik egocentrisks, riebīgs, savtīgs es esot. Viņa vienmēr centusies man izdabāt, vienmēr palīdzēt, kas gan man nav trūcis? Bet man - nē! Ka tikai iedurt viņai ar kādu stikla lauskas asuma vārdu, ka tikai kaut ko ļaunu izdarīt. Ka pēdējie gadi ir bijuši ciešanas viņai, ka viņa nožēlojot, ka jebkad ielaidusi mani savā dzīvē. Ka viņai ir citi radi, ka mēs esam visdrausmīgākais, kas ar viņu ir noticis.

Un ko lai es saku?
Man žēl, ka pēdējie 4 gadi, kurus dzīvoju pie viņas, pavadīju katru nedēļu raudot, katru nedēļu domājot par to, kā aiziet prom (nekad nesaņēmos to izdarīt, domājot par savu "bezgala mīļo vecmammu"). Viss, ko es darīju, dzīvot tur, bija saistīts ar domām par to, kā apmierināt veca cilvēka ego, kā nelikt viņam justies vientuļi, kā būt līdzās, apslāpējot pilnīgi visas savas egoistiskās vajadzības, kā pazemoties, kā lūgt piedošanu tad, kad tu zini, ka pēdējā lieta, ko ētiski tev vajadzētu darīt, ir iet un atvainoties.

Un ko lai es saku?
Es vienmēr esmu centies domāt labu, tikai labu par saviem mīļajiem, par spīti visām riebeklībām, ko viņi sastrādājuši. Bet ja var pateikt, ka mani 4 gadu pūliņi ir ĻAUNĀKIE VIŅAS DZĪVĒ,
tad man ir sakāms tikai viens :
"Nu tad ej dirst! Man nebūs žēl, kad tu nomirsi."
Un es melošu, ja domāšu tā.
Bet domāšu.

Pirms 48 gadiem šajā dienā Hemingvejs savai eksistencei vairs neredzēja jēgu, dienā, kurā piedzima Hermanis Hese, Ernests izdarīja pašnāvību.
Mana šodiena SKRIEN, skrien ļoti ātri.

Ja katra diena iesākās ap 14.00 laikam nav par to jābrīnās.

Šonedēļ dzīvoju pie savas mīļākās kursabiedrenes.
Mēs guļam, ēdam, skatāmies TV, mīlējamies, guļam, ēdam, skatāmies TV, mīlējamies, guļam, ēdam....

Vienu no rītiem mēs piecēlāmies,
- Es iešu dušā. - es teicu.
- Es nākšu līdz. - viņa atbildēja.

Duša, mīlējamies, es beidzu. Viņa pēkšņi pagriežas un saka:
- Man palika slikti.
Sekunde, viņa saļimst dušā, ūdens tek, es atsperu vaļā durvis, izvelku viņas ķermeni ārā, viņa sāk raustīties. Viņas ķermenis manās rokās raustās neizskaidrojamās sāpēs, viņas acis pārgiežas, es redzu viņas acu baltumus.
Pļaukāju viņai pa seju : - Nāc atpakaļ! Nāc atpkaļ!
Pāris sekundes...
Es sāku viņu elpināt.
Viņas ķermenis atslābst. Viņa paver vaļā acis.
Es atrauju savas lūpas no viņas.
- Es noģību? - viņa nočukst.
Es turu viņu savās rokās ļoti stipri.
- Jā.

Klusums, ūdens pil no viņas īsajiem matiem.
- Es kaut ko redzēju. - viņa saka.
Virs mums raustās vannas istabas lampiņa.
- Es neatceros, ko.
- Nekad tā vairs nedari. - Es apskauju viņu. - Nekad.
Viņa lēnām pamāj ar galvu.
Mēs guļam kaili uz vanas istabas grīdas vēl pāris minūšu,
vēlāk es aiznesu viņu līdz gultai.

Manas rokas jau otro dienu smaržo pēc krīta.
Tāda balta, kas ieķep pirkstu nospiedumu rieviņās un pielīp pie nagiem, tāda, kuru nevar nomazgāt, vienkārši uzlejot rokām ūdeni. Tas ir tas krīts, kāds bija pamatskolā, matemātikas klasē. Kādreiz.

Un rokas smaržo pēc krīta.
Šodien ar mammu gulējām jūrmalā, iedevu mammai Kurtu Vonnegūtu un teicu : "Es neesmu viņu lasījis, tāpēc mani ienīst. Izlasi."
Un aizmigu. Uz pāris stundām.
Publiskajās jūrmalās ir sava maģija, it īpaši tajās, kuras ir Saulkrastu galā. Tur reti kad ir daudz cilvēku, bet, kad ir, viņu balsis un kliedzini savijās vienotā masā ar viļņiem un smilšu graudu sanēšanu jūras krastā. Jā, smiltis arī runā.
Viss runā.
Un rodas tā skaņa, TĀ,
aiztaisi acis.
Saule spiež uz plakstiņiem, vējš kopā ar saules stariem dreifē pa tavu miesu, kaut kur tālumā bērni gaisā laiž pūķi, vējš ieķēries pūķa spārnos dzied, un vējš viļņus cilā, un smilšu graudi runā ar vēja balsi, vējš.
Tās ir vēja balss metamorfozes.
Un rodas tā skaņa, TĀ,
jūrmalā sekundi pirms aizmigšanas.

Fucking vasara. Es jau zināju, ka nedrīkstu rādīties saulē, mana baltā, skaistā āda...


gone.

P.S. Bet šodien Merilai Strīpai 60 un Remarkam - 111, maģisks skaitlis, Ērih.

Un vēl dzimšanas diena ir manai mammai.
Daudz laimes, mamm, bet par tevi, sasodītais draņķa bērns Remark, es iešu un izpīpēšu papirosu.
Un paklausīšo Debussy.
Ja es būtu nomiris frontē, man līdz ar lodes svilpieniem miesā skanētu "Clair de Lune" tur, mazliet augstāk, kaut kur starp zvaigznēm un zemi,

jā.
Tā būtu bijis, ja es dzīvotu pirms 100 gadiem.
Tikai 100 gadiem,

draņķi tādi,
viņi.
Un mēs arī mazliet.

Esmu sācis gleznot. Es nekad agrāk neesmu gleznojis.
Mani darbi gan vēl izskatās pēc pamatskolnieka zīmētiem, un es vēl pindzelējos ar ūdenskrāsām, bet tas nekas.
Sievietēm jau patīk tādi jūtīgie vīrieši, kuri glezno nevienam nesaprotamus ķeburus, saka, ka pasaule viņus nesaprot, staigā ar izpūrušiem matiem un blenž stūrī ar apātisku skatienu, kad skan Šopēna 1. balāde sol minorā.

Tad nu šodien sēdēju Vidzemes pauguros un gleznoju mājas. Man patīk gleznot. Tas nekas, ja tik labi nesanāk.
Tad Es jūtos labāks.

Šodien 8.45 sākas vasara. Ir Sartra dzimšanas diena, bet es tikko pārvācos.
Vasaru pavadīšu šeit, viesu mājā, zilajā istabā ar oranžo dīvānu (pagajušājā vasarā dzīvoju sarkanajā).
Skan Debussy "Clair de Lune",
esmu mazliet uztraucies.
Bet tas tikai tāpēc, ka sāk pārāk patikt dzīvot. Kas tas par muļķīgu optimismu iezadzies manā pelēk-baltajā pasaulē?


Ak, jāpalasa Kamī un Kafka.
Tas vienmēr palīdz atgriezties skumju apātijā.

Ja es būtu sieviete, šodien man kājās būtu izdiluši zili džinsi ar piedienīgu caurumu uz dibena, mugurā smilšu krāsas krekliņš, ar milzīgu atpogājamu dekoltē, kurš līdz galam būtu vaļā, bet apakšā tam varētu redzēt melnu sintētisku krūšturi. Kaklā man būtu uzkārts kulons ar uzrakstu "Ave Maria Gratia Plena", uz acīm lielas, melnas aviatoru brilles ar spuguļstikliņiem, bet kājās - brūni puszābaki, bez papēžiem. Melna ādas jaka, kura uzrotīta līdz piedurknēm, bāla seja,
milzīga soma uz pleca, kuru knapi varētu noturēt, cigarete rokā un
Coldplay "Don't Panic" playlistē.

- Skrien, Arto, skrien – bļāva Kali no pretējās ceļa puses. – Skrien ātrāk, mums jāpaspēj.
Kali savās mazajās rociņās kratīja sarkanu plastmas šķīvi un nemierā lēkāja, savās mazās, brūnās kājiņas atraujot no zemes tā, it kā tā būtu pārkarsusi metāla plāksne.
-Kur ir pārējie? – bļāva Arto.
-Tālāk, ciematā. Skrien ātrāk, mums jāpaspēj sasaukt visi.
Pēc pāris sekundēm Arto jau bija sasniedzis Kali, kreisajā rokā turot debeszilu spainīti.
-Piedod,Kali,esnevarējuatrastsavuspainīti – aizelsies nobēra Arto.
-Nerunā, skrienam, mums jāpaspēj...
Abi aizmetās uz ciematu, uzceldemi gaisā nelielu putekļu mākonīti.
Ārā spīdēja spoža saule, bet no Dienvidiem ciematam tuvojās tumšu mākoņu jūra. Kali vienmēr zina, cik ilgs laiks nepieciešams, lai mākoņi nonāktu līdz Ho.
Pēc vairākām noskrietām jūdzēm puikas pieskrēja pie ciemata. Arto un Kali mājas atradās ārpus ciema līdzās milzīgam laukam, kurā auga zāle. Milzīgi nezāļu stiebri brīžiem sniedzās pāri abu galvām.
Pats ciems bija neliels, tajā bija savas 20 mājas. Varbūt mazāk. Ne Kali, ne Arto īsti nemācētu pateikt, cik īsti pilsētnieku te ir. Ciemata iedzīvotāju skaits nemitīgi mainījās.
-Tu skrien pie Ari un Bejo – nobēra Kali. – Es pasaukšu Kaijo. Joko noteikti būs pie viņa.
Abi aizskreja katrs uz savu ciema pusi.
Pēc pāris minūtēm Kali un Arto bija pievienojušies vēl četri puikas. Katram rokā sažņaugts atradās plastmasas spainītis. Diviem tie bija sarkani, vienam – zaļš, un vienam violets.
-Fajars noteikti jau atrodas pie Ho. Atlicis tikai Bima. Vai kāds zina, kur viņš ir? – Kali ātri uzlūkoja pārējos.
-Un Setija? – Kali ausī iečukstēja Arto.
-Setija vairs nav mūsējais. – skaļi noteica Kali. – Tu vari iet pie Setijas. Bet atpakaļ nenāc.
Arto nokaunējies nodūra galvu.
-Tātad Bima. – atkal konstatēja Kali.
-Tur – viens no zēniem norādīja uz pretējo pusi, kur skrēja puisēns, turēdams rokā sarkanu škīvi.
-Pagaidiet, pagaidiet! – bļāva pretim skrienošais puisēns, - Es jau skrienu!
-Beidzot, Bima. – Kali paskatījās debesīs. – Mums ir tieši tik daudz laika, lai tiktu līdz Ho. Skrienam.
Un Arto, Ari, Bejo, Kaijo, Joko un Bima metās skriet. Viņi skrēja tālāk, garām ciemata mājām, uz ieleju. Ieleja bija visu mīļākā vieta. Tur auga milzīgas palmas, un bija neliels ūdenskritums, kura augšienē puikām patika spēlēties. Bet nekas nevarēja pārspēt novembra sākumu viņu ciematā.
Viņi skrēja vairākas jūdzes, līdz nonāca Ho ielejā.
Tālumā, pie ūdens, sēdēja Fajars. Kad zēni pieskrēja, viņš teica : - Es zināju, ka jūs būsiet te. Kali, tu vienmēr zini, kad mākoņi nonāks līdz Ho.
Kali nolieca galvu. Tajā brīdī viens no zēniem norādīja uz debesīm un iesaucās : -Skat!
Visi paskatījās augšup. Tur lielām lāsēm sāka ritēt ūdens.
Lietus sezona bija klāt.

... 20. maijs, 2009.gads. Es gribētu aizmirst, bet mūžam atcerēšos šo dienu.
Tieši tāpēc es neesmu tas, kas kādreiz gribēju būt.
Vai es gribēju būt?
Kāpēc es gribēju būt?

Es esmu lidotājs, mana lidmašīna avarēja. "Ha, maza puikas sapnis," jūs teiksiet - "lidotājs. Tas taču ir smieklīgi."
Un pats bēdīgākais šajā stāstā, ka nav pat vairs smieklīgi.
Ir vienkārši skumji.
Ļoti, ļoti skumji.

Jums, kas kādreiz ir pametuši savu sapni, liekas, ka jūs nožēlojiet, ka jūs varējāt būt... ka bija...
Bet ne sūda. Daudz drausmīgāk ir apzināties, ka kaut kādā posmā jūs esiet piepildījuši ilūziju par to, kas nav.
N A V.
Citi saka, ka ir jāprot celties. Ne sūda.
Es jau sen zināju, ka negribu būt lidotājs. Kurš mani mēģināja pārliecināt par pretējo, maita!??