par mazajām dzīvēm un pasaules miglas tiltiem, kuri ved un ved un ved un ved un - Par 28. jūniju

Manas rokas jau otro dienu smaržo pēc krīta.
Tāda balta, kas ieķep pirkstu nospiedumu rieviņās un pielīp pie nagiem, tāda, kuru nevar nomazgāt, vienkārši uzlejot rokām ūdeni. Tas ir tas krīts, kāds bija pamatskolā, matemātikas klasē. Kādreiz.

Un rokas smaržo pēc krīta.
Šodien ar mammu gulējām jūrmalā, iedevu mammai Kurtu Vonnegūtu un teicu : "Es neesmu viņu lasījis, tāpēc mani ienīst. Izlasi."
Un aizmigu. Uz pāris stundām.
Publiskajās jūrmalās ir sava maģija, it īpaši tajās, kuras ir Saulkrastu galā. Tur reti kad ir daudz cilvēku, bet, kad ir, viņu balsis un kliedzini savijās vienotā masā ar viļņiem un smilšu graudu sanēšanu jūras krastā. Jā, smiltis arī runā.
Viss runā.
Un rodas tā skaņa, TĀ,
aiztaisi acis.
Saule spiež uz plakstiņiem, vējš kopā ar saules stariem dreifē pa tavu miesu, kaut kur tālumā bērni gaisā laiž pūķi, vējš ieķēries pūķa spārnos dzied, un vējš viļņus cilā, un smilšu graudi runā ar vēja balsi, vējš.
Tās ir vēja balss metamorfozes.
Un rodas tā skaņa, TĀ,
jūrmalā sekundi pirms aizmigšanas.