par mazajām dzīvēm un pasaules miglas tiltiem, kuri ved un ved un ved un ved un

Plosās un norimst. Norimst un plosās.

Ar maniem taureņiem nekad nav garlaicīgi.

Gāju šodien pa ielu, ārā migla, apmācies, mitrs, mazliet smidzina.
Gāju
un smaidīju platu, platu smaidu.
Tā pat - par neko un visu kopā.

Ieslēdzies savās sienās
Durvis
Nav aizslēgtas.

Sievietes dažreiz var būt tik stulbas.
Visas tās viņu sarunas mazliet nazālā tonī, smalkie smiekliņi, nicinošie skatieni...
Sievietes.
Vēē.
Tāpēc man nav sieviešu, es īstenībā viņas nīstu.

Sēdēju šovakar uz savas terases galda, aizsmēķēju zāli, aiztaisīju acis un klausījos.
Man patīk dzīvot pilsētā tieši tāpēc.
Pilsētas skaņa.


Un Mālera 5ās simpfonijas Adigietto daļa aī šovakar skan manā galvā.

Tikko izlasīju Omes rakstīto vēstuli.
Es esmu tāāāāds draņķis.

Ieslēdzies savās sienās
Stundas un
dūmu mākoņi.

Aesthetics is politics.

Labākais, ko viens cilvēks var otram dot, ir pieredze un jaunas acis, ar kurām skatīties uz lietām citādāk.

- No kurienes tu esi?
- No Nekurzemes.

Garumzimju
nav.
Tas visas sorit ir pazudusas, es to pamaniju tikai ap dienvidu, kas man pasam - paveli iesacies rits.
Bet garumzimju sodien nav. Pamekleju lapu sturos, partituru rindu starpas - nav. Saucu, kliedzu tas varda - nav.
Neatsaucas.
Vinam, skiet, liekas, neviens neievero to eksistenci. Tas uzmestas uz lapas, bet kas gan citiem gar tam dalas? Mancelis, Milenbahs un parejie aksti, kurs jus tadi
gadijaties?
Bet garumzimju
nav.
Saucu tas varda, kliedzu - neatbild.
Laikam vienkarsi jasaprot - nebus
sodien
gar
um
zim
ju.
Labi, ka komati nekur nepzud.
Labi
gan.


' - '' > _

I am back by the way.

And it's not about what you want to take from this world. It's about what you are ready to give.
What is your commitment in this society?

Pēc vakadienas salvatore nekad vairs nebūs tāds, kā iepriekš.
1. janvāris. 2010. gads.

Ir pagājuši tieši četri mēneši kopš teicu : "Ja es izturēšu te vienu mēnesi, izturēšu arī 4 gadus."

Lieki teikt, ak ar manu "viņu, ar kuru..." nekas nesanāca. Un nevajag arī.
Nevajag arī.

Es esmu ļoti spītīgs putns.

Ja es izturēšu te vienu mēnesi, izturēšu arī 4 gadus.

Pirmā diena citā pilsētā un valstī.
Pie velna, kāpēc tagad, kad es beidzot biju visu nokārtojis iepriekšējā dzīvē, atradis mieru un mīlestību, īstu mīlestību man bija jādodas prom?
Dzīve ir tāda kuce, es negribu te būt.
Atdotu visu par to, lai nebūtu aizbraucis.
VISU.

Jā, jautājošie skatieni uz ielas, šo ierakstu es veltu jums.

Kā man klājas?
Nekad nav klājies labāk, ar manu "viņu, ar kuru viss ir tik vienkārši" arvien viss tiešām ir TIK VIENKĀRŠI. Mēs tiekamies katru vakaru, mīlējamies katru nakti, pēc tam mēģinam neskatīties viens otram acīs, jo abiem pār vaigiem rit asaras. Tas no laimes laikam, grūti pateikt.
Tāpēc arī vairs nerakstu savus saldsērīgos tekstiņus par dzīves netaisnībām, "The night is darkest just before the dawn." And the dawn has came.
Nevaicājiet tāpēc, kā man klājas, man šobrīd nospļauties par visiem,
tikai par sevi un viņu ne.
Jūs, manas mājas iemītnieki, esiet man iemācījuši darīt tā, kā pašam tīk. Par spīti, jā, noteikti par spīti.

Es esmu ļoti spītīgs putns.


Man ir palikušas divas nedēļas un divas dienas. Es nevaru saprast, vai esmu priecīgs par to vai bēdīgs.
Pēc divām nedēļām un divām dienām beigsies mana paradīze. Tapšu iemests jaunā pasaulē.
Lai vai kā,
es vismaz būšu laimīgs.

Puika, puika es esmu.
Bet puika šodien priecājās. Par sauli, par dzīvi, par viņu, par sevi....
Šodien ir tā sajūta, tā,
kad no prieka ir mazliet slikti.
Bērnībā, kad mamma glāstīja manu muguru, ik pa laikam bija šī sajūta,
kad mazliet slikti no labsajūtas, mazliet slikti,


tā.

Kā jau teicu,
man neticās.

Un taisnība vien bija.

Kas ar mani? Kas ar mani?