Fun Bathing.
Maijs. 25., 2009 | 08:02 pm
No:: salvatore
- Skrien, Arto, skrien – bļāva Kali no pretējās ceļa puses. – Skrien ātrāk, mums jāpaspēj.
Kali savās mazajās rociņās kratīja sarkanu plastmas šķīvi un nemierā lēkāja, savās mazās, brūnās kājiņas atraujot no zemes tā, it kā tā būtu pārkarsusi metāla plāksne.
-Kur ir pārējie? – bļāva Arto.
-Tālāk, ciematā. Skrien ātrāk, mums jāpaspēj sasaukt visi.
Pēc pāris sekundēm Arto jau bija sasniedzis Kali, kreisajā rokā turot debeszilu spainīti.
-Piedod,Kali,esnevarējuatrastsavuspainīt
-Nerunā, skrienam, mums jāpaspēj...
Abi aizmetās uz ciematu, uzceldemi gaisā nelielu putekļu mākonīti.
Ārā spīdēja spoža saule, bet no Dienvidiem ciematam tuvojās tumšu mākoņu jūra. Kali vienmēr zina, cik ilgs laiks nepieciešams, lai mākoņi nonāktu līdz Ho.
Pēc vairākām noskrietām jūdzēm puikas pieskrēja pie ciemata. Arto un Kali mājas atradās ārpus ciema līdzās milzīgam laukam, kurā auga zāle. Milzīgi nezāļu stiebri brīžiem sniedzās pāri abu galvām.
Pats ciems bija neliels, tajā bija savas 20 mājas. Varbūt mazāk. Ne Kali, ne Arto īsti nemācētu pateikt, cik īsti pilsētnieku te ir. Ciemata iedzīvotāju skaits nemitīgi mainījās.
-Tu skrien pie Ari un Bejo – nobēra Kali. – Es pasaukšu Kaijo. Joko noteikti būs pie viņa.
Abi aizskreja katrs uz savu ciema pusi.
Pēc pāris minūtēm Kali un Arto bija pievienojušies vēl četri puikas. Katram rokā sažņaugts atradās plastmasas spainītis. Diviem tie bija sarkani, vienam – zaļš, un vienam violets.
-Fajars noteikti jau atrodas pie Ho. Atlicis tikai Bima. Vai kāds zina, kur viņš ir? – Kali ātri uzlūkoja pārējos.
-Un Setija? – Kali ausī iečukstēja Arto.
-Setija vairs nav mūsējais. – skaļi noteica Kali. – Tu vari iet pie Setijas. Bet atpakaļ nenāc.
Arto nokaunējies nodūra galvu.
-Tātad Bima. – atkal konstatēja Kali.
-Tur – viens no zēniem norādīja uz pretējo pusi, kur skrēja puisēns, turēdams rokā sarkanu škīvi.
-Pagaidiet, pagaidiet! – bļāva pretim skrienošais puisēns, - Es jau skrienu!
-Beidzot, Bima. – Kali paskatījās debesīs. – Mums ir tieši tik daudz laika, lai tiktu līdz Ho. Skrienam.
Un Arto, Ari, Bejo, Kaijo, Joko un Bima metās skriet. Viņi skrēja tālāk, garām ciemata mājām, uz ieleju. Ieleja bija visu mīļākā vieta. Tur auga milzīgas palmas, un bija neliels ūdenskritums, kura augšienē puikām patika spēlēties. Bet nekas nevarēja pārspēt novembra sākumu viņu ciematā.
Viņi skrēja vairākas jūdzes, līdz nonāca Ho ielejā.
Tālumā, pie ūdens, sēdēja Fajars. Kad zēni pieskrēja, viņš teica : - Es zināju, ka jūs būsiet te. Kali, tu vienmēr zini, kad mākoņi nonāks līdz Ho.
Kali nolieca galvu. Tajā brīdī viens no zēniem norādīja uz debesīm un iesaucās : -Skat!
Visi paskatījās augšup. Tur lielām lāsēm sāka ritēt ūdens.
Lietus sezona bija klāt.
Kali savās mazajās rociņās kratīja sarkanu plastmas šķīvi un nemierā lēkāja, savās mazās, brūnās kājiņas atraujot no zemes tā, it kā tā būtu pārkarsusi metāla plāksne.
-Kur ir pārējie? – bļāva Arto.
-Tālāk, ciematā. Skrien ātrāk, mums jāpaspēj sasaukt visi.
Pēc pāris sekundēm Arto jau bija sasniedzis Kali, kreisajā rokā turot debeszilu spainīti.
-Piedod,Kali,esnevarējuatrastsavuspainīt
-Nerunā, skrienam, mums jāpaspēj...
Abi aizmetās uz ciematu, uzceldemi gaisā nelielu putekļu mākonīti.
Ārā spīdēja spoža saule, bet no Dienvidiem ciematam tuvojās tumšu mākoņu jūra. Kali vienmēr zina, cik ilgs laiks nepieciešams, lai mākoņi nonāktu līdz Ho.
Pēc vairākām noskrietām jūdzēm puikas pieskrēja pie ciemata. Arto un Kali mājas atradās ārpus ciema līdzās milzīgam laukam, kurā auga zāle. Milzīgi nezāļu stiebri brīžiem sniedzās pāri abu galvām.
Pats ciems bija neliels, tajā bija savas 20 mājas. Varbūt mazāk. Ne Kali, ne Arto īsti nemācētu pateikt, cik īsti pilsētnieku te ir. Ciemata iedzīvotāju skaits nemitīgi mainījās.
-Tu skrien pie Ari un Bejo – nobēra Kali. – Es pasaukšu Kaijo. Joko noteikti būs pie viņa.
Abi aizskreja katrs uz savu ciema pusi.
Pēc pāris minūtēm Kali un Arto bija pievienojušies vēl četri puikas. Katram rokā sažņaugts atradās plastmasas spainītis. Diviem tie bija sarkani, vienam – zaļš, un vienam violets.
-Fajars noteikti jau atrodas pie Ho. Atlicis tikai Bima. Vai kāds zina, kur viņš ir? – Kali ātri uzlūkoja pārējos.
-Un Setija? – Kali ausī iečukstēja Arto.
-Setija vairs nav mūsējais. – skaļi noteica Kali. – Tu vari iet pie Setijas. Bet atpakaļ nenāc.
Arto nokaunējies nodūra galvu.
-Tātad Bima. – atkal konstatēja Kali.
-Tur – viens no zēniem norādīja uz pretējo pusi, kur skrēja puisēns, turēdams rokā sarkanu škīvi.
-Pagaidiet, pagaidiet! – bļāva pretim skrienošais puisēns, - Es jau skrienu!
-Beidzot, Bima. – Kali paskatījās debesīs. – Mums ir tieši tik daudz laika, lai tiktu līdz Ho. Skrienam.
Un Arto, Ari, Bejo, Kaijo, Joko un Bima metās skriet. Viņi skrēja tālāk, garām ciemata mājām, uz ieleju. Ieleja bija visu mīļākā vieta. Tur auga milzīgas palmas, un bija neliels ūdenskritums, kura augšienē puikām patika spēlēties. Bet nekas nevarēja pārspēt novembra sākumu viņu ciematā.
Viņi skrēja vairākas jūdzes, līdz nonāca Ho ielejā.
Tālumā, pie ūdens, sēdēja Fajars. Kad zēni pieskrēja, viņš teica : - Es zināju, ka jūs būsiet te. Kali, tu vienmēr zini, kad mākoņi nonāks līdz Ho.
Kali nolieca galvu. Tajā brīdī viens no zēniem norādīja uz debesīm un iesaucās : -Skat!
Visi paskatījās augšup. Tur lielām lāsēm sāka ritēt ūdens.
Lietus sezona bija klāt.