par mazajām dzīvēm un pasaules miglas tiltiem, kuri ved un ved un ved un ved un - Komentāri

Mauka, bļeģ,
atkal atnāca,
atkal uz vienu nakti,
atkal izdrāza un pateica,
ka mīl,
šoreiz pateica.
Un aizgāja.
Ak, es muļķis,
ne jau tieši tā -
"ka mīl",
es te tikai pa savam,
atkal pa savam
gribēju, lai saka,
bet nē, pateica neko.
Kā vienmēr
neko.
Un aizlaidu es mauku pasaulē,
teicu "ej",
domādams "vācies",
un aizvācās, bet neizturēja
šoreiz neizturēja,
jo teicējs biju es.
Atskrēja atpakaļ, beigu nav,
nenāk tās, maitas. Nenāk.
Bet mauka, bļeģ,
nāk atkal,
atkal uz vienu nakti,
atkal izdrāzīs un pateiks,
ka mīl.
Šoreiz
pa īstam.
Un aizies pa visam.
Teikšu "vācies"
domādams "ej",
bet neaizies jau nekad.
Nekad,

mana mīļotā,
mana mīļākā,
mana
mauka.