par mazajām dzīvēm un pasaules miglas tiltiem, kuri ved un ved un ved un ved un - Komentāri

Šonedēļ dzīvoju pie savas mīļākās kursabiedrenes.
Mēs guļam, ēdam, skatāmies TV, mīlējamies, guļam, ēdam, skatāmies TV, mīlējamies, guļam, ēdam....

Vienu no rītiem mēs piecēlāmies,
- Es iešu dušā. - es teicu.
- Es nākšu līdz. - viņa atbildēja.

Duša, mīlējamies, es beidzu. Viņa pēkšņi pagriežas un saka:
- Man palika slikti.
Sekunde, viņa saļimst dušā, ūdens tek, es atsperu vaļā durvis, izvelku viņas ķermeni ārā, viņa sāk raustīties. Viņas ķermenis manās rokās raustās neizskaidrojamās sāpēs, viņas acis pārgiežas, es redzu viņas acu baltumus.
Pļaukāju viņai pa seju : - Nāc atpakaļ! Nāc atpkaļ!
Pāris sekundes...
Es sāku viņu elpināt.
Viņas ķermenis atslābst. Viņa paver vaļā acis.
Es atrauju savas lūpas no viņas.
- Es noģību? - viņa nočukst.
Es turu viņu savās rokās ļoti stipri.
- Jā.

Klusums, ūdens pil no viņas īsajiem matiem.
- Es kaut ko redzēju. - viņa saka.
Virs mums raustās vannas istabas lampiņa.
- Es neatceros, ko.
- Nekad tā vairs nedari. - Es apskauju viņu. - Nekad.
Viņa lēnām pamāj ar galvu.
Mēs guļam kaili uz vanas istabas grīdas vēl pāris minūšu,
vēlāk es aiznesu viņu līdz gultai.