Par izgāšanos. 2.
Jul. 4., 2009 | 12:06 pm
No:: salvatore
Šo rītu mana vecmāiņa sačakarēja teikdama, ka es neesot bijis tāds mazdēls, par kādu viņa vienmēr esot sapņojusi. Mani interesējot tikai es pats, tik egocentrisks, riebīgs, savtīgs es esot. Viņa vienmēr centusies man izdabāt, vienmēr palīdzēt, kas gan man nav trūcis? Bet man - nē! Ka tikai iedurt viņai ar kādu stikla lauskas asuma vārdu, ka tikai kaut ko ļaunu izdarīt. Ka pēdējie gadi ir bijuši ciešanas viņai, ka viņa nožēlojot, ka jebkad ielaidusi mani savā dzīvē. Ka viņai ir citi radi, ka mēs esam visdrausmīgākais, kas ar viņu ir noticis.
Un ko lai es saku?
Man žēl, ka pēdējie 4 gadi, kurus dzīvoju pie viņas, pavadīju katru nedēļu raudot, katru nedēļu domājot par to, kā aiziet prom (nekad nesaņēmos to izdarīt, domājot par savu "bezgala mīļo vecmammu"). Viss, ko es darīju, dzīvot tur, bija saistīts ar domām par to, kā apmierināt veca cilvēka ego, kā nelikt viņam justies vientuļi, kā būt līdzās, apslāpējot pilnīgi visas savas egoistiskās vajadzības, kā pazemoties, kā lūgt piedošanu tad, kad tu zini, ka pēdējā lieta, ko ētiski tev vajadzētu darīt, ir iet un atvainoties.
Un ko lai es saku?
Es vienmēr esmu centies domāt labu, tikai labu par saviem mīļajiem, par spīti visām riebeklībām, ko viņi sastrādājuši. Bet ja var pateikt, ka mani 4 gadu pūliņi ir ĻAUNĀKIE VIŅAS DZĪVĒ,
tad man ir sakāms tikai viens :
"Nu tad ej dirst! Man nebūs žēl, kad tu nomirsi."
Un es melošu, ja domāšu tā.
Bet domāšu.
Un ko lai es saku?
Man žēl, ka pēdējie 4 gadi, kurus dzīvoju pie viņas, pavadīju katru nedēļu raudot, katru nedēļu domājot par to, kā aiziet prom (nekad nesaņēmos to izdarīt, domājot par savu "bezgala mīļo vecmammu"). Viss, ko es darīju, dzīvot tur, bija saistīts ar domām par to, kā apmierināt veca cilvēka ego, kā nelikt viņam justies vientuļi, kā būt līdzās, apslāpējot pilnīgi visas savas egoistiskās vajadzības, kā pazemoties, kā lūgt piedošanu tad, kad tu zini, ka pēdējā lieta, ko ētiski tev vajadzētu darīt, ir iet un atvainoties.
Un ko lai es saku?
Es vienmēr esmu centies domāt labu, tikai labu par saviem mīļajiem, par spīti visām riebeklībām, ko viņi sastrādājuši. Bet ja var pateikt, ka mani 4 gadu pūliņi ir ĻAUNĀKIE VIŅAS DZĪVĒ,
tad man ir sakāms tikai viens :
"Nu tad ej dirst! Man nebūs žēl, kad tu nomirsi."
Un es melošu, ja domāšu tā.
Bet domāšu.