par mazajām dzīvēm un pasaules miglas tiltiem, kuri ved un ved un ved un ved un

Es apsolu sev, un nevienam citam, ka neuztraukšos.
Ka darīšu VISU, kas manos spēkos.
Ka iešu un būšu tur,
kur
IR
mana vieta. Šobrīd.

Sauciet mani šobrīd par Josefu K.
Es esmu ļoti veiksmīgs Josefs K.
Man veicās.
Bet esmu Josefs K.
tomēr.

Šobrīd pietrūkst mazliet laika. Arī cilvēki man ne sevišķi patīk. Atkal.
It kā piektdiena bija labākā diena Josefa K. pēdējos mēnešos. Viņa draugs atstāja viņam sava dzīvokļa atslēgas, kur atspirgt no dzīves un tikt vaļā no iepriekšējā vakara promilēm asinīs.
No rīta viņš gulēja vannā piķa melnā tumsā, pēc tam ēda brokastis un skatījās televizoru. Pēc tam atkal gulēja. Tad gāja nopirkt ēdamo uz veikalu un pafotogrāfēja, turēdams drauga melno "Olympus" savas trīcošajās rokās. Nekas nesanāca.
Cigarete un pusdienas.
Cigarete un tv.
Ai, Josef K. es gribētu dzīvot tā vēl pāris dienu.

Sasitu sevi tā, ka vaigi sūrst sarkani kā granātāboli.
Nu nevar, maita tāds, tā uztraukties par citiem.
Viņiem tā pat vienalga.
Viņi ir savādāki.
Viņi man neļauj mīlēt sevi.
Kāpēc viņi tā dara?

Un kamēr es nebūšu prom, tikmēr es nevarēšu būt es pats.
PROM!
PROM!
PROM!

Istabas stūrī atkal salvatore ierāvies ar sālsūdens peļķi pie kājām un balto spilvenu melnu, izraudātām acīm piepilējušu.

Brīžos, kad es apzinos savu vientulību pa īstam, sirds noasiņo, bet ķermenis raustās sāpju agonijā uz zemes.
Raustās.
Raustās.
Raustās.
Raustās.
Raustās.
Raustās.
------------------

Neteikšu : "Lai Dievs stāv man klāt!" nezinu vēl īsti vai ticēt Dievam vai ne, pretrunas mani nepārliecina,
tāpēc vienkārši :
"Have a fortune, Salvatore rīt, bet parīt vēl vairāk".

Šodien bija kāds ļoti īpašs notikums.
Diena, kurā apkopotas tika manas pēdējo 4 gadu sajūtas šeit, šajā skolā.
Cik drausmīgi atzīt, ka pat te es neesmu savējais. Man te patīk, vai pareizāk teikt - patika,... kādu laiku. Kādreiz.
Tagad es netieku galā ne ar šīs impērijas cilvēkiem, ne sajūtām, neko.
Kļūstu par sociopātu.

Tāpēc sēdēju lielāko dienas daļu Līvu laukumā, skatījos cilvēkos, un nesapratu - kāpēc es nevaru būt viens no viņiem, viens no jums?
Kāpēc
es
kaut kā ne -
esmu nekur.

Viņš teica : "Katram cilvēkam zvaignes ir citādas. Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām, un tad tev šķitīs, it kā smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot smieties! Un, kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi mans draugs. Un reizēm tu atvērsi logu sava prieka pēc..."

Kādreiz man likās, ka es zinu, par ko runā princis. Bet tagad varu apzvērēt, ka zinu pa īstam.
Bet man bail jums teikt, kas ir tas priekšmets, kurš man atgādina par manu mazo princi. Varbūt

kādreiz.

Pavasaris ienācis arī salvatores sasalušajā sirdī.
Atkusnis. Kūst vaļā dzīve, kūst betona smaids, kūst asaras pār vaigiem par Hīta nāvi, beidzot.
Kūst... ūst.
Vairs nav alkoholam, nav Sartram un Kafkam vietas manā iekšzemes impērijā, kur Ņūtons zem ābolu koka, un Džobss ar ābolu rokā. Kur Šopēns uz dīvāna guļ, un Freids tikai raksta un raksta. Kur Vailds ar Bērtonu par pasakām runā, un Dalī istabas stūrī

zīmē.

Es, salvatore, esmu dzimis.
Nu tad arī dzīvoju.

Žēl, ka tik ļoti gribētos paņemt gadu brīvu un aizbraukt uz Indiju. Šī doma mazliet sit ārā no sliedēm. Bet kas tad man? Būvēšu jaunu dzelzceļu.

NESAPROT! NESAPROT! NESAPROT! NESAPROT!
Ne -
saprot.

Es apbrīnoju savus vecākus. Kā tā var domāt, ka viņu bērns NEKO nedara, ka viņš ir alkoholiķis un vispār - neko īsti nemākošs, nenobriedis un īsti neko nesasniedzis.
Man liekas, nē, es zinu - viņi nekad nezinās, cik grūti ir būt māksliniekam, cik ļoti pasaule tādam dara pāri, cik daudz darba ir jāiegulda, un vispār...

Jā, es zinu, man ir novēlota "neviens mani nesaprot" krīze.

Būvdarbi turpinās. Jumtu gan toreiz uzliku, arī to mazo caurumu bēniņos atstāju, bet pamati, izrādās, mazliet iepuvuši. Jāmaina grīda, varbūt ne visa, bet virtuvē un darbistabā gan. Tās ir manas svarīgākās telpas. Par guļamistabu gan man nopļauties, pagaidām.
Izskatās, ka te būs tāpat kā vecāku mājās. Kad biju mazs, man likās, ka ar mūsu māju ir tāpat kā ar Rīgu. Nekad nebūs gatava. Bet mājas jau nekad laikam nav gatavas. Bet es gribētu, lai manējās vismaz top apdzīvojamas. Mazliet savādāk, nekā līdz šim. Varbūt es pat būtu gatavs ielaist kādu ciemiņu, nu tā - uz ilgāku palikšanu. Ilglaicīgs ciemiņš.
Ak, bet ciemiņš paliek ciemiņš...
Varbūt kādu īrnieku?
Nē, tam es vēl neesmu gatavs.
Mana ģimene ir mani īrnieki. Manas darbistabas lietas ir mana ģimene.

Vakar norāva jumtu. Tagad jāsēž uz pelēkas betona mājas pamatiem un pa dakstiņam jāsit atpakaļ.
Gandrīz jau pabeigts, mazs caurums laikam gan jāatstāj. Kur vējam dzīvot un vēl arī... lai neaizmirstās kā ir būt sev.

Iepļaukāju sevi un saku : dzīvo, kuce!

I'm a loser babe, so why don't you kill me?

Es neatceros visu vakardienas sapni.
Bet liekas, vakar man bija vēl vairāk bail, nekā iepriekšējo nakti.

Skola. 2. stāva (tā, caur kuru iet uz lielo zāli) un 7. stāva gaiteņa apvienojums. Logs, kuram līdzās sēžot, var redzēt brūnās koka durvis, aiz kurām ir betona kāpnes, kas ved uz nākamo stāvu. Pie tā - garš, gaiši brūnas krāsas sols. Pie loga stāvam es un skolotāja. Runājam. Aizvadam laiku līdz eksāmenam, kuram jāsākas pēc 15 min. Pēkšņi sākas krampji vēderā. Saķeru to un apsēžos, teikdams : "Viss labi, tikai pēkšņi sāka sāpēt... Viss ar mani būs..." Pa kāpnēm garām iet mans kursabiedrs. Es pēkšņi saļimstu, un mans ķermenis sāk raustīties. Raustīties tā, it kā tam būtu uzlikts : "MOKUM" lāsts, ta it kā tam tiktu veikts elektrošoks ik pēc ceturtdaļsekundes. Piecas sekundes tā,
un izslēdzas apziņa.
Kad atgūstos, neveru vaļā acis. Dzirdu, ka esmu slimnīcā. Skaņas no tā aparāta, kurā uzrādās sirds sitienu biežums. Dzirdu to. Ieklausos mazliet. Paveru acis - balta migla, caur kuru var samanīt neskaidras aprises. Sekunde, kurā neko nevar saprast. Un atkal - ķermenis sāk raustīties neredzamās sāpēs. Tā, it kā katra sīkākā šūniņa, katrs sīkākais nervs būtu uzdurts uz āķiem, kurus kāds neredzems leļļu dīdītājs raustītu katru uz savu pusi.
Pāris sekundes.
Atkal atslēdzos.
Paiet minūte. Saprotu, ka esmu sapņojis.
Bail vērt vaļā acis. Apjēdzu, ka guļu uz muguras (es VIENMĒR guļu uz vēdera).
Manas rokas sakrustotas tā,
ir kā es gulētu

zārkā.

Man bail šodien iet gulēt.
Bail tik ļoti... Un iestājas panika.
Es negribu tādus sapņus.
MAN BAIL ŠODIEN IET GULĒT!

Pirmdien noskatījos "ANGEL-A". Laikam tāpēc pusnakti nevarēju aizmigt - bija jādzer vīns un jāraud.

Otru pusnakti es sapņoju. Ka braucu ar mašīnu, neizņemu līkumu un ietriecos kokā. Divas sekundes. Divas atklāsmes. Es nositos.
1. atklāsme (sekundi pirms avārijas). Vārdi bez skaņas : "Ah.." no manas mutes un doma : "Nē! Es negribu mirt! Vēl ne!"
2. atklāsme (sekundi pēc avārdijas). Melna tumsa; nekādu sajūtu; bildes no dzīves acu priekšā un čuksti. Nesaprotami un neizskaidrojami čuksti visapkārt no tūkstošiem balsu.

Un doma pēc uzplaiksnījuma: VIENMĒR IR IZVĒLE! Arī tagad. Es domāju : "NĒ! Es nākšu atpakaļ, lai kur es šobrīd atrastos. Tās NAV beigas. NAV."
Un tad nevarēju saprast - vai esmu pusceļā uz debesīm (apkārt arvien bija melna, necaurredzama tumsa). Vēl pāris sekundes...
Nesaprotu, kas notiek. Sapnis? Bail vērt vaļā acis. Nē, tas nebija sapnis.
Arī tagad ir bail. Tie čuksti asinīm liek sastingt.
Es nekad nevarēšu aizmirst to sajūtu. Nekad nevarēšu aizmirst TĀS ne-balsis.

Žņaugt! Plēst! Sviest! Spiest! Pikā! Zemi!
Spiest pasauli plaukstā
Mazo, zemes pīckuli saujā
un mest projām universā
nevajadzīga tā,
kam man?
mirusī zeme.
Žņaugt! Plēst! Sviest! Spiest! Pikā! Zemi!
žņaugt melno zirgu kaklus
gurdenās cilvēku miesas
un mest projām universā,
nevajadzīgi tie,
kam man?
mirušie ļaudis.
Žņaugt! Plēst! Sviest! Spiest! Pikā! Zemi!
Sviest Valstībai
Tavai valstībai sviest,
Tev nepieder vairs nekā
un kam man?
mirušais TU.
Žņaugt! Plēst! Sviest! Spie..

/fonā sāk dziedāt zēna balss/
"Dziestot dzimu, dziestot augu, aijā, dziestot augu, dziestot mūžu..." /izdziest/

Es varētu būt alkoholiķis.
Es gribētu būt alkoholiķis.
Savādāk jau ar tādiem kā es nenotiek.

Aizvakar es iepazinos ar sevi.
It kā tādu parastu puisi, kam sejā rakstīts : glāb mani.
No manis paša.
Un ko tur daudz glābt,
pats jau vainīgs,
ka piedzimis tāds.
Pats jau vainīgs,
ka nesaprot, kas tas un kā tas - mīlēt,
Pats jau vainīgs,
ka māksla ir paša augstākā eksistences
jēga,
Pats jau vainīgs,
ka negrib ...
un vēl simtiem reižu tā.

Es nezinu, ko man vajadzētu teikt un kā izturēties.
Man tikai tik ļoti žēl, ka mans bērna prieks man ticis atņemts un diezgan brutāli es esmu iemests
tajā lauvu krātiņā, kurš tiek saukts
"attiecības"
Es jau biju aizmirsis, kā tas ir : meli, divkosība un nodevība. Un pat nezinu
kāpēc esmu reiz ticējis, ka "viss labais reiz dzīvē atmaksājas".
Kurš varēja man tā samelot?

Variet atzīmēt : šī ir tā diena, kad es apzinos, ka vairs nekad nevarēšu būt tāds
kā agrāk.
Lai kā gribētu.
Nevarēšu smaidīt par sauli sejā un putniem pavasarī, par kailumu vasarā un ķiršu smaržu. Laikam
nekad vairs.

Ahhh
Es esmu sava mūza.
Es esmu viņa. Un viņš. Reizē.