par mazajām dzīvēm un pasaules miglas tiltiem, kuri ved un ved un ved un ved un - Komentāri

Sasitu sevi tā, ka vaigi sūrst sarkani kā granātāboli.
Nu nevar, maita tāds, tā uztraukties par citiem.
Viņiem tā pat vienalga.
Viņi ir savādāki.
Viņi man neļauj mīlēt sevi.
Kāpēc viņi tā dara?

Un kamēr es nebūšu prom, tikmēr es nevarēšu būt es pats.
PROM!
PROM!
PROM!

Istabas stūrī atkal salvatore ierāvies ar sālsūdens peļķi pie kājām un balto spilvenu melnu, izraudātām acīm piepilējušu.

Brīžos, kad es apzinos savu vientulību pa īstam, sirds noasiņo, bet ķermenis raustās sāpju agonijā uz zemes.
Raustās.
Raustās.
Raustās.
Raustās.
Raustās.
Raustās.
------------------