Ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka, kad pēc brīvdienām atkal būšu atpakaļ, mamma sagaidīs mani ar labām ziņām par dzīvokli. Gribas, lai vismaz viena bēda, smagums, ir nost no viņas pleciem, prom no viņas galvas. Lai arī esmu redzējusi tikai dažas bildes no tā dzīvokļa, tas bija vienīgais, kas tiešām 'noķēra', varēju ideāli iedomāties, kā karstā jūlija pēcpusdienā, kad gaiss smaržo sāļi, pēc jūras un negaisa, kāpju pa kāpnēm uz trešo stāvu, viņi man atver durvis, palīdz iestiept iekšā mantas, un mamma jau mani velk uz virtuvi pie lielas aukstās zupas bļodas. Es sēžu uz virtuves palodzes, stāstu par visiem saviem piedzīvojumiem, un visi, sasēdušies pretī, uzmanīgi klausās. Gaiss ir smags, tālumā dzirdama pērkona dunoņa, arī debesis jau sāk satumst, kad pēkšņi kāds no mums ierosina aiziet līdz jūrai. Mamma paņem no skapja krāsainos lietus mēteļus, un mēs dodamies.