šodien esmu no sirds pateicīga pagātnes sev, kas svētdienas brokastīm ceptos pāri palikušos šokolādes-ķiršu mafinus neaiznesa brālim, bet aizmirsa uz galda. tie šodien ir bijuši ļoti noderīgi.

manā dzīvoklī šobrīd ir 20 apdzīvoti puķupodi. dažos no tiem ir vairāk nekā viens augs. turklāt mana augu kopiena ir samērā daudzveidīga - tajā ir 16 dažādu sugu augi. un kaut kad pārskatāmā nākotnē tiem pievienosies vēl divi jauni draugi. pamazām sāku plānot, kā savu augu impēriju paplašināt - ieviest kādus papildus plauktus pie sienas, kur novietot jaunus augus, vai arī sākt veidot augu kolonijas citās istabās. jāiegūglē, vai ir kādi augi, kam patīk dzīvot vannasistabā. es jau sen domāju, ka tur vajadzētu tādus plauktiņus pie sienas, kur salikt tīros dvieļus, lai nav vienmēr jāiet uz skapi - kāpēc gan nemēģināt apvienot divus labumus, ha. lai gan, tā kā tur nav logu, tad laikam vajadzētu tur kaut kādu īpašo augu gaismu, ko atstāt ieslēgtu, kad normālā gaisma ir izslēgta, un tas varbūt ir drusku par traku. vēl domāju, nez, vai varētu iekārt kādus augus pie loga. bet varbūt tad tiem augiem, kas sēž uz palodzes, skaudīs, ka viņi tik augstu netiek - lai gan tas varētu motivēt viņus cītīgāk augt (no visiem augiem gan es šo negribētu sagaidīt).

man šķiet ironiski, ka bērnībā es vienlaikus ienīdu istabas augus (tur droši vien vainojams tas, ka es biju absolūti pārliecināta, ka manai mātei viņas sanpaulijas (kuras visi nez kāpēc sauca par alpu vijolītēm, lai gan alpu vijolītes ir pavisam citas puķes) patīk labāk par mani un ir svarīgākas par mani) un sapņoju par tādu brīnumu kā trollīšu muminu grāmatā, kur no burvja cepurē iemestām apelsīnu mizām visa māja pieauga pilna ar augiem, kļūstot par džungļiem. mani vienmēr ir fascinējusi ideja par oranžēriju, kurā var vienkārši ieiet no mājām. sākumskolā mums bija "ziemas dārzs", kurā es mēdzu vienkārši iet pabūt, kad vien tas bija iespējams, un es reizēm ilgojos pēc milzīgās (tagad gan jautājums, cik milzīga tā man liktos tagad) ķīnas rozes (?) vienā no platajiem sākumskolas gaiteņiem. es vienmēr esmu iztēlojusies, ka tad, ja man būtu māja, es gribētu, lai tai pa vidu ir koks vai arī lai tai ir tāda džungļu istaba. vislabāk tāda, kurā jāpašķir kāda auga milzīgās lapas, lai tajā ienāktu. es kādreiz apsvēru apaudzēt balkonu ar sūnām, izveidojot sūnu paklāju, bet tad kāds mani nobaidīja, ka tas sagraus balkonu, un tā šis plāns arī apstājās. un tomēr, es joprojām neesmu saņēmusies no balkona notīrīt tur vietām saaugušās sūnas, jo man tās šķiet pārāk jaukas. mana balkona stūrī ir sūnās ieaugusi sandale. man tas šķiet visai brīnišķīgi.

un tomēr, ar visu manu acīmredzamo vēlmi būt kaut kādam zvēriņam, kurš dzīvo mežā, es pirms pieciem gadiem būtu ļoti skaļi smējusies, ja kāds būtu mēģinājis man teikt, ka notiks šādi. ka man būs nevis vienkārši laiku pa laikam jāizmet kāds kārtējais nomirušais augs, bet jāmeklē, kur iestādīt visādus augu bēbīšus. tas gan ir forši, un, man šķiet, par visu šo jāsaka paldies vakardienai un echoes, kas man 2018.gadā dzimšanas dienā uzdāvināja ļoti dzīvelīgu alveju (šobrīd no tās ir trīs podi, un katrā no tiem vairākas leknas alvejas), jo es to varu identificēt kā telpaugu uzvaras gājiena manā dzīvē sākumu.

kamēr meklēju, kura dzimšanas diena tad tā īsti bija, atradu, ka pirms pieciem gadiem (jā, man ir tieši tik sūdīga laika izjūta, nošāvu garām par vairākiem gadiem) janvārī esmu cītīgi klausījusies šo, lai sevi uzmundrinātu, un tā varbūt arī nav slikta nots, uz kuras beigt dienu.

- i had no choice.
- no choice?!
- a hard choice! made under great duress, but with the intent to achieve the least awful outcome. you wish to return to civilisation. that is what civilisation IS.

brīžiem es nomierinos.

piemēram, skatoties seriālu par queer pirātiem

es jūtos kā trillerī

vai jums arī šodien ir grūti pastrādāt, jo stulbais Satversmes grozījumu priekšlikuma balsojums grozās (badumm-tcss!) pa prātu?

"We're breathing pieces of defecating meat that aren't any more significant or enduring than lizards or potatoes."

atļāvu sev (a)izgulēties, taču pamodos ar galvā uzmācīgi skanošu dziesmu

roll demon roll

vakar sapratu, ka es esmu aizmirsusi saeimas deputātes jūlijas homofobes īsto uzvārdu. tas ir, apzinājos, ka tad, ja kāds man to pateiktu, es noteikti uzreiz atcerētos, bet, kad mēģinu vienkārši tāpat atsaukt atmiņā, tad nesanāk. cik amizanti.

(jāatzīst gan, ka tagad, šo rakstot, vēlreiz mērķtiecīgi gāju cauri visām asociācijām, ko varu iedomāties, un beidzot atcerējos)

šovakar, kamēr biju ārā, vienā brīdī nevarēju saprast, kas notiek, kāds drusku kliedz - tā "waaaaaaaah". tomēr pēc brīža skatīšanās apkārt sapratu, ka tas ir trolejbuss.

šonakt sapnī visa cita starpā ar dhonass instagram sarakstē apspriedām, ka ziemsvētkos jādodas uz kādu arābu kafejnīcu, jo viņi tos nesvinot un nebūs jāpārcieš all this fuss. tad french_mime laipni dalījās ar brīnišķīgas vietas rekomendāciju. tikmēr viens no jaunajiem kolēģiem bija piespamojis pilnu instagram ar selfiju video, kuros šļūc pa kādām oranžām ventilācijas šahtām.

dienas highlights, sarindoti atbilstoši piedzīvojuma raisītā uzjautrinājuma intensitātei:

1. stāvēju ar velo krustojumā, un garām pabrauca jauna veida mašīna ar sirēnu un bākuguņiem - VID busiņš. pilnīgi iztēlojos, ka viņi tur tā steigšus brauc iekasēt nenomaksātos nodokļus kādam čeku loterijā atklātam pārkāpējuzņēmumiņam.

2. ap pieciem sāku domāt, kāpēc jūtos tik pārsteidzoši nogurusi, un sapratu, ka neesmu vēl ēdusi pat brokastis, bet paspējusi gan pastrādāt, gan izbraukāties cauri visai Rīgai. akmens manā plānošanas dārziņā.

3.bankā, parakstot dokumentus biedrības konta atvēršanai, saņēmu komentāru, ka ja mums pēkšņi kontā ienāks miljons, tad noteikti vajadzētu bez īpaša uzaicinājuma atjaunināt klienta anketu. jau gaidu ar maisu, protams, ka mums tūliņ būs miljons.

alelūja! vecāki lidmašīnas biļetes pārcēluši uz janvāra beigām. vismaz mēnesi varēšu justies mierīgāk.

pasts atsūtīja sms ar piedāvājumu pienākušu sūtījumu pārvirzīt. es nolēmu - spīd saulīte, iziešu te dienas vidū līdz pasta nodaļai. taču, kad kā parasti pusceļā atvēru aplikāciju, lai pieteiktos rindā, ieraudzīju, ka pirms manis rindā esot 30 cilvēki, šausmās griezos riņķī un metos pildīt pārvirzīšanas pieteikumu. savadīju visādus kodus, sūtījuma numuru, izvēlējos pakomātu, un tad pasts mani informēja, ka šim sūtījumam pārvirzīšana nav pieejama. nu,neko, pieteicos rindā un griezos vēlreiz riņķī, nav jau liela bēda, tikai žēl, ka viņiem nav izdevies izveidot tādu sistēmu, kurā piedāvājumus pārvirzīt sūta tikai tiem, kuriem to reāli piedāvā nevis, acīmredzot, visiem. dīvaini arī, kāpēc tad nevar pārvirzīt, tagad taču visu parakstīšanu tāpat veicot paši pasta darbinieki, un es nekad neesmu pasūtījusi neko tik lielu, ka tas neietilptu pakomātā, un esmu diezgan pārliecināta, ka neviens cits man arī neko gigantisku pastā nav nosūtījis. cerams. :D

UPD: pēc 45 min rindā trāpīju uz tādu pasta darbinieci, kas izskatījās nogurusi, nelaimīga un, ļoti iespējams,nevesela, sēdēja ar masku zem deguna, klepoja, un izņēma man no rokām telefonu, lai apskatītos sūtījuma numuru - tas notika tik ātri, ka es pat šokā nepaspēju noreaģēt un novērst. tāpat nāca vēlreiz atpakaļ sūtījumu neatradusi, bet tad jau es biju gudrāka un uzrakstīju uz kaut kādas lapiņas, ko viņai iedot, kā noteikti uz priekšdienām izdarīšu jau savlaicīgi, ja nevarēs jebkādus sūtījumus pārvirzīt uz pakomātu. mana galvenā sajūta šai kontekstā ir skumjas, jo acīmredzami taču kaut kādu iemeslu dēļ darbiniecei tātad joprojām (par spīti visam!) nav iespējas normāli paņemt slimības lapu un mājās veseļoties,neapdraudot sevi un citus. cik nelāgi.

es nesaprotu, kur paliek laiks. tūliņ jau būs nedēļas vidus manā vienīgajā atelpas nedēļā, bet man mistiskā kārtā ir izdevies jau katrai dienai piekrist uz vienu vai vairākām lietām, kuras noteikti nevar klasificēt kā atelpu. es joprojām esmu ļoti tālu no spējas noturēt pietiekami daudz telpas vienkārši sev.

tai pat laikā, kopš sestdien, braucot uz biroju atstāt tur darba datoru un tā aksesuārus, kā arī biroja atslēgu un parakstītas darba laika uzskaites tabeles, piedzīvoju to eiforisko brīvības sajūtu, ka viss, viss, viss, viņi no manis vairs neko nevar prasīt, es kopumā jūtos tik daudz labāk un tas, šķiet, ir acīmredzams, jo pilnīgi visi cilvēki, ar ko esmu nonākusi klātienes vai, biežāk, neklātienes kontaktā, komentē, ka es izskatoties priecīga. un tā arī ir, tad, kad es neesmu satraukusies, ka atkal visu/kaut ko nepaspēšu un ka tūlīt briesmīgi izgāzīšos jaunajā darbā, es jūtos vienlaikus gan reāli iezemējusies, gan arī tā patīkami viegli.

bet šajā atvadu procesā es esmu par sevi daudz uzzinājusi. piemēram, ka es acīmredzot tieši tāpat kā īsti līdz galam nespēju būt pavirša pat tad, kad esmu nolēmusi, ka varētu tāda būt, nespēju arī būt atklāti petty and mean situācijā, kur tas principā būtu visai pieņemami. iespējams, šis norāda uz to, cik daudz darba ar dusmošanos man vēl vajadzēs veikt, taču man joprojām ir grūti pieņemt, ka mana (tak laikam jau pārspīlētā) paškontrole varētu būt kaut kas, ko vajadzētu nevis tikai teorētiski dekonstruēt kā potenciāli ne līdz galam veselīgu uzvedības mehānismu, bet reāli pārvarēt. un vēl viss šis ir kaut kādā mērā licis man noticēt, ka es tiešām esmu sasodīti drosmīga. es zinu, ka no malas bieži izskatās, ka man viss kas ir viegli, nu, vai vismaz, citējot, "tev labi sanāk grūtas lietas", bet patiesībā šo sapiņķerēto, disfunkcionālo un līdzatkarīgo darba attiecību pārtraukšana ir bijusi tik vājprātīgi grūta lieta, un tāpēc es, pat apzinoties, ka man šajā ir bijis tik daudz pamatīga atbalsta - no terapeites, no pelnufejas, no rr_rrr_r, no vakardienas, no G., jūtos tā, ka es esmu paveikusi kaut ko būtisku un ar sevi reāli lepojos. un tas nemaz nenotiek bieži.

es gribētu šo sajūtu saglabāt, un es gribētu spēt par sevi lepoties arī ar tādām paveiktajām lietām, kuras fundamentāli nejūtas kā kaut kas tāds, kas mani procesā ir teju iznīcinājis. man šķiet, ka tas ir iespējams.

lielisks dienas noslēgums: guļu gultā un balsī smejos no sirds, lasot kaut kādu muļķīgo pārpratumu listi ar situācijām no sērijas meant to say "hold on for a second" or "give me a minute" to a customer, but it came out as "hold me for a second" vai saw a girl carrying a hamster so i asked her if i could pet it, but it was actually a muffin, so i am on my way to jump off a cliff right now

the whispering light

the whispering light / the truth is often quiet / like it's whispering in light / it can tell you how to / break the fever / with light

šodien, guļot pusdienlaiku, nosapņoju, ka manā dzīvoklī visādos kaktos, stūros un negaidītās vietās sazaļojuši dažādi augi - puķuzirņi ar koši dzelteniem ziediem (man ir aizdomas, ka puķuzirņi nemaz tādā krāsā nemēdz būt, vismaz dzīvē nekad neesmu redzējusi), kaut kādi smalku, smalku lapiņu ložņājoši augi, papardes, un vairāki no maniem esošajiem augiem bija dubultojušies kuplumā