manā dzīvoklī šobrīd ir 20 apdzīvoti puķupodi. dažos no tiem ir vairāk nekā viens augs. turklāt mana augu kopiena ir samērā daudzveidīga - tajā ir 16 dažādu sugu augi. un kaut kad pārskatāmā nākotnē tiem pievienosies vēl divi jauni draugi. pamazām sāku plānot, kā savu augu impēriju paplašināt - ieviest kādus papildus plauktus pie sienas, kur novietot jaunus augus, vai arī sākt veidot augu kolonijas citās istabās. jāiegūglē, vai ir kādi augi, kam patīk dzīvot vannasistabā. es jau sen domāju, ka tur vajadzētu tādus plauktiņus pie sienas, kur salikt tīros dvieļus, lai nav vienmēr jāiet uz skapi - kāpēc gan nemēģināt apvienot divus labumus, ha. lai gan, tā kā tur nav logu, tad laikam vajadzētu tur kaut kādu īpašo augu gaismu, ko atstāt ieslēgtu, kad normālā gaisma ir izslēgta, un tas varbūt ir drusku par traku. vēl domāju, nez, vai varētu iekārt kādus augus pie loga. bet varbūt tad tiem augiem, kas sēž uz palodzes, skaudīs, ka viņi tik augstu netiek - lai gan tas varētu motivēt viņus cītīgāk augt (no visiem augiem gan es šo negribētu sagaidīt).

man šķiet ironiski, ka bērnībā es vienlaikus ienīdu istabas augus (tur droši vien vainojams tas, ka es biju absolūti pārliecināta, ka manai mātei viņas sanpaulijas (kuras visi nez kāpēc sauca par alpu vijolītēm, lai gan alpu vijolītes ir pavisam citas puķes) patīk labāk par mani un ir svarīgākas par mani) un sapņoju par tādu brīnumu kā trollīšu muminu grāmatā, kur no burvja cepurē iemestām apelsīnu mizām visa māja pieauga pilna ar augiem, kļūstot par džungļiem. mani vienmēr ir fascinējusi ideja par oranžēriju, kurā var vienkārši ieiet no mājām. sākumskolā mums bija "ziemas dārzs", kurā es mēdzu vienkārši iet pabūt, kad vien tas bija iespējams, un es reizēm ilgojos pēc milzīgās (tagad gan jautājums, cik milzīga tā man liktos tagad) ķīnas rozes (?) vienā no platajiem sākumskolas gaiteņiem. es vienmēr esmu iztēlojusies, ka tad, ja man būtu māja, es gribētu, lai tai pa vidu ir koks vai arī lai tai ir tāda džungļu istaba. vislabāk tāda, kurā jāpašķir kāda auga milzīgās lapas, lai tajā ienāktu. es kādreiz apsvēru apaudzēt balkonu ar sūnām, izveidojot sūnu paklāju, bet tad kāds mani nobaidīja, ka tas sagraus balkonu, un tā šis plāns arī apstājās. un tomēr, es joprojām neesmu saņēmusies no balkona notīrīt tur vietām saaugušās sūnas, jo man tās šķiet pārāk jaukas. mana balkona stūrī ir sūnās ieaugusi sandale. man tas šķiet visai brīnišķīgi.

un tomēr, ar visu manu acīmredzamo vēlmi būt kaut kādam zvēriņam, kurš dzīvo mežā, es pirms pieciem gadiem būtu ļoti skaļi smējusies, ja kāds būtu mēģinājis man teikt, ka notiks šādi. ka man būs nevis vienkārši laiku pa laikam jāizmet kāds kārtējais nomirušais augs, bet jāmeklē, kur iestādīt visādus augu bēbīšus. tas gan ir forši, un, man šķiet, par visu šo jāsaka paldies vakardienai un echoes, kas man 2018.gadā dzimšanas dienā uzdāvināja ļoti dzīvelīgu alveju (šobrīd no tās ir trīs podi, un katrā no tiem vairākas leknas alvejas), jo es to varu identificēt kā telpaugu uzvaras gājiena manā dzīvē sākumu.

kamēr meklēju, kura dzimšanas diena tad tā īsti bija, atradu, ka pirms pieciem gadiem (jā, man ir tieši tik sūdīga laika izjūta, nošāvu garām par vairākiem gadiem) janvārī esmu cītīgi klausījusies šo, lai sevi uzmundrinātu, un tā varbūt arī nav slikta nots, uz kuras beigt dienu.