es nesaprotu, kur paliek laiks. tūliņ jau būs nedēļas vidus manā vienīgajā atelpas nedēļā, bet man mistiskā kārtā ir izdevies jau katrai dienai piekrist uz vienu vai vairākām lietām, kuras noteikti nevar klasificēt kā atelpu. es joprojām esmu ļoti tālu no spējas noturēt pietiekami daudz telpas vienkārši sev.
tai pat laikā, kopš sestdien, braucot uz biroju atstāt tur darba datoru un tā aksesuārus, kā arī biroja atslēgu un parakstītas darba laika uzskaites tabeles, piedzīvoju to eiforisko brīvības sajūtu, ka viss, viss, viss, viņi no manis vairs neko nevar prasīt, es kopumā jūtos tik daudz labāk un tas, šķiet, ir acīmredzams, jo pilnīgi visi cilvēki, ar ko esmu nonākusi klātienes vai, biežāk, neklātienes kontaktā, komentē, ka es izskatoties priecīga. un tā arī ir, tad, kad es neesmu satraukusies, ka atkal visu/kaut ko nepaspēšu un ka tūlīt briesmīgi izgāzīšos jaunajā darbā, es jūtos vienlaikus gan reāli iezemējusies, gan arī tā patīkami viegli.
bet šajā atvadu procesā es esmu par sevi daudz uzzinājusi. piemēram, ka es acīmredzot tieši tāpat kā īsti līdz galam nespēju būt pavirša pat tad, kad esmu nolēmusi, ka varētu tāda būt, nespēju arī būt atklāti petty and mean situācijā, kur tas principā būtu visai pieņemami. iespējams, šis norāda uz to, cik daudz darba ar dusmošanos man vēl vajadzēs veikt, taču man joprojām ir grūti pieņemt, ka mana (tak laikam jau pārspīlētā) paškontrole varētu būt kaut kas, ko vajadzētu nevis tikai teorētiski dekonstruēt kā potenciāli ne līdz galam veselīgu uzvedības mehānismu, bet reāli pārvarēt. un vēl viss šis ir kaut kādā mērā licis man noticēt, ka es tiešām esmu sasodīti drosmīga. es zinu, ka no malas bieži izskatās, ka man viss kas ir viegli, nu, vai vismaz, citējot, "tev labi sanāk grūtas lietas", bet patiesībā šo sapiņķerēto, disfunkcionālo un līdzatkarīgo darba attiecību pārtraukšana ir bijusi tik vājprātīgi grūta lieta, un tāpēc es, pat apzinoties, ka man šajā ir bijis tik daudz pamatīga atbalsta - no terapeites, no pelnufejas, no rr_rrr_r, no vakardienas, no G., jūtos tā, ka es esmu paveikusi kaut ko būtisku un ar sevi reāli lepojos. un tas nemaz nenotiek bieži.
es gribētu šo sajūtu saglabāt, un es gribētu spēt par sevi lepoties arī ar tādām paveiktajām lietām, kuras fundamentāli nejūtas kā kaut kas tāds, kas mani procesā ir teju iznīcinājis. man šķiet, ka tas ir iespējams.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on November 24th, 2020 at 11:23 pm