man ar stomatolōģijas institūta zobārstēm ir drusku cita pieredze, pēc kuras es tur savu kāju nesperšu [vienīgi, ja jārauj, tos rāvējonkuļus visi slavē]. pirmajā reizē viss bija +/- oki, lai gan attieksme par tādu naudu varēja būt ne tik ļoti padomju laika skolas z-ārstu atgādinoša. otrreiz, kad jau bija jāvelk ārā nomērdētais nervs, man neiedeva narkōzi. es saku, moš vajadzētu , a z-ārste treic, ka nervs taču tāpat ir beigts, just neko nejutīs. nu labi, noticu. tad viņa tur paralēli runājot pa mobilo, čakarē ārā nervu. nebija nomērdēts, jutu, ka iegrimstu arvien dziļāk krēslā un acis izplešas. uz ko viņa jautā vai sāp, pamāju ar galvu, cerībā, ka iedos narkōzi. ņifiga, tā vietā tika ieteikts paciesties, jo "tur jau tikai drusku atlicis". inkvizīcija beidzās ar atkārtotu zāļu ielikšanu, kas bija kuliminācija visam, jo uz minūti domāju, ka man ir šķēps zobā iedurts, ko vēl lai par maz neliktos kustina turpšurp. bet nekas, pārgāja pēc dažām minūtēm. ar to arī atdabuju atpakaļ dzīvē visu to nepatiku, ko biju centīgi pārkodis kopš skolas laikiem, kad arī nedeva nekādu narkōzi, un urbji bija krietni lēnāki, līdz ar to urbšana baisi ilgāka. toreiz vēl fāters man teica - ko jūs tur visi tā baidaties no urbšanas, tagad taču ir viss normāli, vot manā laikā bija kājminamie urbji.. [horrrrror] beidzās viss ar to, ka izgāju ārā un vnk pasēdēju uz kāpnēm 15min, lai atjēgtos. skaidrs, ka pabeigt labošanu gāju citur.

Jā, nu, tieši šādi stāsti baro manas paniskās bailes no zobārstiem, un viens no galvenajiem nosacījumiem, pierakstoties pie zobārsta bija, lai tas būtu jaukākais un laipnākais, ko viņi var piedāvāt, iepriekš vislabākā pieredze man bija ar vienu dakterīti, kuras pamatdarbs bija bērnu slimnīcā. varbūt puslīdz pieklājīgi maigu attieksmi izpelnījos ar to, ka (seko kaunpilna atzīšanās) līdzko apsēdos tajā zobārsta krēslā un mēģināju atbildēt uz routine jautājumiem, no kuriem viens bija vai tad tiešām man ir bail no šī pasākuma, es vienkārši sāku raudāt. bet nu es domāju, ka savs ieguldījums tur bija arī faktā, ka es apzinājos, cik ļoti sabojājies tas zobs ir, un ka pierakstījusies biju jau pasen, tā ka man bija bijis daudz laika saraudzēt tās bailes līdz putām (jā, jā, šie ir tikai attaisnojumi, lai es neizklausītos pēc dumja bērna, bet patiesībā taču vai nav vienalga, katram ir tiesī as uz kādu iracionālu fobijveidīgu lietu). bet žēl par šito slikto pieredzi Tev, es droši vien, ja kāds mēģinātu man likt "paciesties" vienkārši izskrāpētu viņai/am acis, es taču esmu klients un par to maksāju bargu naudu, un ārsta pienākums ir darīt savu darbu kvalitatīvi, tostarp arī dot man anestēziju, ja es gribu, veselībai drošos daudzumos. betnujā, šitā daktere skrīvele bija jauna, skaista un pietiekami laipna pret mani (un apsolīja anestēziju arī nākamreiz, lai gan teica, ka tik daudz gan jau vairs nevajadzēs), tā ka ceru uzturēt savu zobārstēšanas stāstu puslīdz gaišos toņos, turpinot apmeklēt viņu savos zobu jautājumos.

negribu sabiedēt.... bet root canal hororstorijs

http://curezone.com/dental/root_canal.asp

hah, nu, tad es vienkārši varēšu visā vainot savu zobu, ja nakotnē kļūšu slimāka, nekā esmu. :D bet es jebkurā gadījumā izvēlos zobu, nevis tukšumu mutē, pagaidām. vēl noderēs košļāšanai.