Jā, nu, tieši šādi stāsti baro manas paniskās bailes no zobārstiem, un viens no galvenajiem nosacījumiem, pierakstoties pie zobārsta bija, lai tas būtu jaukākais un laipnākais, ko viņi var piedāvāt, iepriekš vislabākā pieredze man bija ar vienu dakterīti, kuras pamatdarbs bija bērnu slimnīcā. varbūt puslīdz pieklājīgi maigu attieksmi izpelnījos ar to, ka (seko kaunpilna atzīšanās) līdzko apsēdos tajā zobārsta krēslā un mēģināju atbildēt uz routine jautājumiem, no kuriem viens bija vai tad tiešām man ir bail no šī pasākuma, es vienkārši sāku raudāt. bet nu es domāju, ka savs ieguldījums tur bija arī faktā, ka es apzinājos, cik ļoti sabojājies tas zobs ir, un ka pierakstījusies biju jau pasen, tā ka man bija bijis daudz laika saraudzēt tās bailes līdz putām (jā, jā, šie ir tikai attaisnojumi, lai es neizklausītos pēc dumja bērna, bet patiesībā taču vai nav vienalga, katram ir tiesī as uz kādu iracionālu fobijveidīgu lietu). bet žēl par šito slikto pieredzi Tev, es droši vien, ja kāds mēģinātu man likt "paciesties" vienkārši izskrāpētu viņai/am acis, es taču esmu klients un par to maksāju bargu naudu, un ārsta pienākums ir darīt savu darbu kvalitatīvi, tostarp arī dot man anestēziju, ja es gribu, veselībai drošos daudzumos. betnujā, šitā daktere skrīvele bija jauna, skaista un pietiekami laipna pret mani (un apsolīja anestēziju arī nākamreiz, lai gan teica, ka tik daudz gan jau vairs nevajadzēs), tā ka ceru uzturēt savu zobārstēšanas stāstu puslīdz gaišos toņos, turpinot apmeklēt viņu savos zobu jautājumos.