man ar stomatolōģijas institūta zobārstēm ir drusku cita pieredze, pēc kuras es tur savu kāju nesperšu [vienīgi, ja jārauj, tos rāvējonkuļus visi slavē]. pirmajā reizē viss bija +/- oki, lai gan attieksme par tādu naudu varēja būt ne tik ļoti padomju laika skolas z-ārstu atgādinoša. otrreiz, kad jau bija jāvelk ārā nomērdētais nervs, man neiedeva narkōzi. es saku, moš vajadzētu , a z-ārste treic, ka nervs taču tāpat ir beigts, just neko nejutīs. nu labi, noticu. tad viņa tur paralēli runājot pa mobilo, čakarē ārā nervu. nebija nomērdēts, jutu, ka iegrimstu arvien dziļāk krēslā un acis izplešas. uz ko viņa jautā vai sāp, pamāju ar galvu, cerībā, ka iedos narkōzi. ņifiga, tā vietā tika ieteikts paciesties, jo "tur jau tikai drusku atlicis". inkvizīcija beidzās ar atkārtotu zāļu ielikšanu, kas bija kuliminācija visam, jo uz minūti domāju, ka man ir šķēps zobā iedurts, ko vēl lai par maz neliktos kustina turpšurp. bet nekas, pārgāja pēc dažām minūtēm. ar to arī atdabuju atpakaļ dzīvē visu to nepatiku, ko biju centīgi pārkodis kopš skolas laikiem, kad arī nedeva nekādu narkōzi, un urbji bija krietni lēnāki, līdz ar to urbšana baisi ilgāka. toreiz vēl fāters man teica - ko jūs tur visi tā baidaties no urbšanas, tagad taču ir viss normāli, vot manā laikā bija kājminamie urbji.. [horrrrror] beidzās viss ar to, ka izgāju ārā un vnk pasēdēju uz kāpnēm 15min, lai atjēgtos. skaidrs, ka pabeigt labošanu gāju citur.