Nu tad tā, hooray for root canals, vēl pirms vispār sākt kaut ko darīt es dabūju divas anestēzijas šprices, tad pēc trīs urbja apgriezieniem un gaisa uzpūšanas vēl vienu, un pēc tam vēl vienu tieši nervā, spriežot pēc drausmīgās sajūtas procesā un brīnišķīgā, pilnvertīgā, mierinošā jutības trūkuma pēc tam. Nu, un, protams, šis būs jāqtkārto vēlreiz, pēc trīs nedēļām, un tad jānāk vēl atsevišķi pēc plombes. Bet vismaz labās ziņas ir tādas, ka neviens pats cits zobs man nav caurs, tā ka pie visa vainīga ir mana sasodītā higiēniste, kura tad, kad es pirms veselas mūžības teicu, ka man tas zobs ir pārlieku jutīgs, apgalvoja, ka nevajag iet pie zobārsta, jo tas jau ir saplombēts un nekas tāds tur nevar būt. Labi, tas bija pirms kāda pusotra gada, bet šitā zobārste man teica, ka tas caurums tur ir audzis vismaz trīs gadus, lai sasniegtu šādus dramatiskus apjomus. Just my luck, haha. Laikam turpmāk iešu pie šitās zobārstes vislaik, un iešu reizi gadā, neatkarīgi no tā, ko teiks higiēniste, jo šis viss ir fucking briesmīgi.