Dzīvoklī sakarināju mitro gūltas veļu uz visām iespējamajām durvīm, diezgan interesants paskats. Pašlaik sajūta, it kā atrastos bērnu dienu uzbūvētajā fortiņā, pietrūkst tā laikā milzīgās zaļās kolonnas, ar kurām līdzdalīju savu gūltu lielāko bērnības daļu. Tie bija divi, aptuveni 70 centimetru gari, taisnstūrveida formas spilveni. Tās kolonnas bija ieroči ar ko šaut, fantāzijas pārņemtībā, vai zobens ar ko bliezt vecākajām brālim, un pēc tam mukt prom. Tie spilveni bija skaistākās meitenes veidols, kuru skāvu pirms iemigšanas. Tie bija momenti, kas mani veidoja. Tos veidoju es un tad tie mani. Bērnībā lielākā problēma bija vientulība, tagad šķiet arī, bet patiesībā tā ir mazākā. Cilvēku Prokrusta gūltas ir tās, kas visvairāk dod pa iekšām. Ir jau labi, ir jāpieaug. Tikai laiks šaut ar iedomātiem ieročiem un belzt brālim vairs nepietiek. Jāatsaka viņiem, bet tas taču ir saprotams. Es vismaz tā ceru, ka viņi saprot. Es vēlētos blandīties apkārt, kā senajos laikos, bet tajā pašā laikā arī nevēlētos. Varētu to darīt sapņī, apstaigāt visus, kuri rūp, pavadīt ar viņiem laiku un pēctam tad, kad nomods, iet savu ceļu. Blandoties apkārt mēs kliedējām to vientulību, bet tad saskārāmies ar garlaicību vai briesmām. Skriet ātri un slēpties bija vitālas iemaņas, citādi būtu garlaicīgi. Skaistais rīgas siluets, atrodoties uz deviņstāvenēm bija mūsu rajona skats, tos mēs bieži sastapām. Žonglējām ar nāvi, streipuļojot uz jumtu apmalēm, un vērojām cilvēkus skudru lielumā. Kas tagad? Istaba, kurā visas durvis noklātas ar gūltas veļu. Spilgts ekrāns un klēpī tastatūra, joprojām no zaļajām kolonnām ne miņas. Varbūt sapņos sastapsimies.