Man patīk būt mājās vienai, bet ļoti nesen man sākušas parādīties arī bailes. Mirkļos, kad sajūtu mazu nelabumu ķermenī (jebkādu. no krampja kājā līdz trauksmei no izdzertas kafijas) iztēlojos, kā krampis pārņem visu ķermeni un sākās lēkme, vai arī trauksmes dēļ sirds tur kaut ko sadara slikti, acis aptumšojas noģībstu un notiek kaut kāda mistiska nāvīga lieta un neviens nevar man palīdzēt vai izsaukt ārstu, jo kaķis to nemāk, un tad es te nomirstu, kau arī to varētu būt bijis iespējams novērst

hm.
agrāk tā nebija

Vēl es palasīju kristīgu grāmatiņu un tur bija ļoti interesantas domas par mūsdienu individuālismu.
Man patīk, ka tā grāmatiņa ir kristiešu, jo tā iemesla dēļ visam, kas tur rakstīts, pieeju ļoti kritiski un piesardzīgi dažādu senu aizsardzības mehānismu vadīta :) (Tāpat gan jau viņiem izdosies paskalot manas smadzenes, ja turpināšu lasīt. Tas arī ir interesanti)