ruk's journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi

Tuesday, July 18th, 2017
17:54 - ēvele vai cukuriņš?
Nupat ar Elizabeti sarakstoties messengerī sanāca ļoti precīza metafora tam, kā jūtos:

Kā izkusis cukuriņš izlijis kaut kur pa netīru, putekļainu grīdu. Gaidu kādu zoli, kur pielipināties.

Tā ir metafora? Vai salīdzinājums?

(ir ko piebilst)

15:53 - iestājeksāmeni
Šodien trolejbusā agresīva paskata dzērājbomzis man parādīja fakuci, kasot uzaci ar vidējo pirkstu.
Nu labi. Tas gan jau nebija speciāli tā domāts, bet, to darot, viņš man skatījās acīs, tāpēc likās smieklīgi.

Par iestājeksāmeniem akadēmijā kaut kā galīgi nesatraucos. Pa daļai tāpēc, ka man liekas, ka esmu ok kandidāts uz akadēmiju, jau kādus 10 gadus (omg) mācos zīmēt un gleznot un gan jau kaut ko māku, un man (iedomīgā kārtā) pat liekas, ka patiešām māku. Vismaz, lai iestātos. Pa daļai arī tāpēc, ka mazliet ceru, ka kaut kā izgāzīšos un netikšu, jo tad man nebūtu jāpieņem lēmums - iet uz akadēmiju vai atpakaļ uz RTU mācīties arhitektūru šmarhitektūru. Tad dzīvīte iesistu pa galvu manai iedomībai akadēmijas virzienā, pie reizes noliecot to galviņu - 'nepīksti un strādā' veidā - pabeidz to sūda RTU bakalauru. Katru dienu pārdomāju un tūlīt urbšos zemē aiz iz-samisuma. Labi urbties zemē nē, tam man pietrūkst spēka. Bet vemt gan gribas.
Šajā un citos sakaros ik pa laikam uznāk tādas domas, pēc kurām saprotu, ka depresija vai vājprāts ir negrūti iegūstams stāvoklis, bet par laimi laicīgi to piefiksēju, sabīstos un sāku domāt citā virzienā.

Kas vēl jauns:
Laikam nesen būšu kļuvusi pieaugušais, jo katru dienu dzeru kafiju, un dzeru pat tad, ja īsti negribas. :)

Papildināts:
Ko vēl redzēju troļukā:
Īpatnējs vīrietis pāri piecdesmit iztīra ausi ar savu briļļu kājiņu, paskatās uz to, ar pirkstiem notīra, ko nu tur izracis, nobrauc pirkstus gar bikšu staru, uzliek brilles atpakaļ uz acīm. :)

current music: Roy Ayers - I am your mind part 2

(ir ko piebilst)

Saturday, July 15th, 2017
22:02
Leju vīna glāzē krāna ūdeni un smieklīgi, bet tas strādā. Vīnu šodien vairs nedzeru.

papildināts 16.07.2017:
tomēr dzēru...

(ir ko piebilst)

20:32 - par izsmiešanu
Cilvēki ir kaut kādi drausmoņi, ka izsmej viens otru. Reizēm pat speciāli.

Tā vien liekas, ka kaut kas par dēmoniem būs bijis patiesība.

Neapsmiesim citus, draugi!




Šis jāmēģina atcerēties. Tāpat, kā tas, ka visi esam kumēdiņi.
(te pat kaut kas sakrīt. visi esam kumēdiņi, jo visus kāds var apsmiet jebkad :o)??
ā, nu vai arī mēs izsmejam viens otru, lai ik pa laikam viens otram atgādinātu, ka esam kumēdiņi.

(ir ko piebilst)

Tuesday, July 11th, 2017
09:50 - tīrība
Haha, mūsmājās grīda ir uzmazgāta tikai tur, kur kaķis pavēmis.

Bet kopš esmu savā lieliskajā (k)akadēmiskajā gadā man liekas, ka to vien daru, kā mazgāju pannas. Nav vairs nekādu attaisnojumu, kāpēc, lai es nebūtu tā, kura piekopj mājas soli, un tikai tagad sāku aptvert, cik bieži un daudz tas jāpiekopj. It īpaši tās pannas. Nesaprotu. Varbūt mēs par daudz ēdam ceptus ēdienus.. Ar bailēm skatos nākotnē, jo man liekas, ka drīz pienāks tā reize, kad pannu nevis nomazgāšu, bet triekšu ārā pa logu. Bet vispār jau ok. Cik reižu neesmu teikusi, ka varētu labāk strādāt par mājsaimnieci, nevis censties sevi pierādīt darba tirgū, būvēt profesionālu karjeru utt. hahahahahaha. Tik bieži mazgājot pannas, pat sāku saprast, kāpēc krustmāte, katru reizi pārvācoties, atdot mums un citiem radiem iepriekšējā dzīvokļa katlus, pannas, traukus, mēbeles. Es arī, ja varētu, labprāt tās pannas pamainītu. Lai interesantāk. Cits mazgājamais objekts. Citādi vecās pannas drīz jau pazīšu labāk par jebko pasaulē. Zinu, kurai rokturītis ļurinās, kurai apakša piedegušāka, kura parasti būs supertaukaina, jo tur Krišs cep gaļu.

current music: Popcorn — Song For You

(ir ko piebilst)

Saturday, July 8th, 2017
12:43 - Komēta
Vakar biju festivālā Komēta. Pirmo reizi uz festivālu aizbraucu viena. Drusku vajadzēja sākumā pacensties, lai nedusmotu uz tiem, kuri teica, ka brauks ar mani, bet beigās tomēr ne. Bet, kad sākumā pacentos, pēc tam jau galīgi viegli aizgāja nedusmoties un varēju izbaudīt savu vienbūšanu festivālā. Kopumā ļoti ērti. Izbraucu no mājām, kad gribēju, nevienu reizi nejutos slikti, ka pati vai kāds cits čīkstētu, ka gribas pačurāt, paēst, padzerties, pasēdēt, iet uz turieni nevis šejieni utt. Vienkārši aizgāju uz točiņu, ja sagribējās, nevienam pat nebija par to jāpaziņo. (Kas dīvaini, jo esmu pieradusi tomēr lielu daļu dzīves kādam pateikt, ka eju pačurāt) Pazaudēt arī nevienu nevarēju. Bet atrast gan. Ik pa laikam visādus cilvēkus ar kuriem, ja gribēju varēju palikt, ja nē, bez ceremonijām vienkārši aiziet kur un kad. Nupat mazliet sabijos, ka pie šitās ērtības pieradīšu. Kopā ar kādu jau arī jauki. Jaukāk pat. It īpaši, ja ir kāds ar kuru var arī neļarkstēt un autobusu no rīta gaidīt klusumā.

Visādi piedzīvojumi arī bija. Iemīlējos vīrietī, kurš, kamēr aizgāju pēc sedziņas un pačurāt, jau bija paspējis iekāpt 20 cm platformenēs, tīkliņzeķēs, stringos un dejoja ar vēl vienu tāpat tērptu vīrieti. Pašai par pārsteigumu, tas man nelika viņu iemīlēt mazāk. Visādi jau gadās. Katram savas lietiņas. Ar māsīcu, 4 večiem un vienu zināmu latviešu mākslinieku, cieši saspiedušies, sēdējām zināmā latviešu mākslinieka džipā, tika pīpēta zāle, un man likās pārāk rēcīgi, lai būtu patiesība. Ar savu sedziņu tovakar sasildīju kādus 3 cilvēkus. Arī vienu no večiem, viņš pēc tam mani sauca par princesīti, un man patika. Kopā ar zināmo latviešu mākslinieku un māsīcu gājām uz baisīgo tuneli baidīties. Staigājām apļus un rēcām. Drīkstēja būt iedegts tikai sarkanais lukturītis. Arī to vajadzēja ik pa laikam izslēgt, lai izbaudītu vistumšāko tumsu. Tādu, ka liekas, ka acis ir sabojājušās un nerāda. Kā televizors, kad ir sabojājies.

Paspēju arī safanoties par visādiem mūziķiem. Ļoti skaisti, ļoti priecīga. Dažbrīd nezināju, kur likties aiz prieka.

(ir ko piebilst)

Friday, July 7th, 2017
10:51 - publiska dienasgrāmata
"ja rakstītu kaut ko no savas dienasgrāmatas virtuālajā vidē, tad tāpēc, ka facebookā viss izskatās pārāk jauki un jautri un tur par savām identitātes un vientulības krīzēm taču nerakstīsi. bet ir daudz labāk, ja vismaz kaut kur raksta un ka padalās. vispār daudz labāk, ja ar cilvēkiem runā. un vēl, ja jautājumus uzdot, vai problēmas uzdod. tad baigi interesanti. un vieglāk. un moš kaut kas atrisinās. un vieglāk arī, ja redzi, ka vēl kādam tomēr kaut kas sāp un, kad redzi, kas tieši. un tas vispār tāds pakalpojums sev pašam un arī patiesībā sabiedrībai - padalīties. tāda iešana pāri savam lepnumam un ego un manuprāt mūsdienās ir kaut kā vajadzīgs kļūt ievainojamākam.(...)"

to es rakstīju dienasgrāmatā un Jānim messengerī, bet reāli nezinu vai es šeit saņemšos uz kaut ko vairāk kā alternatīvu twittera kontu. nez. redzēs. šis pagaidām būs paslēpts. khm

current music: Beyoncé

(ir ko piebilst)



> uz augšu
Sviesta Ciba