Šorīt piecēlos ar sajūtu, ka vairs nekad nebūs kā agrāk. Svētā Trīsvienība ar visu raudošo jaunavu Mariju priekšgalā, mātes spalgie kliedzieni un nožēlojamā raudāšana, bērnības lelles un princešu gulta, Pītera Pena komplekss, bērnības stāsti par ideālu pasauli, ilgas pēc sen aizgājušas,izfantazētas un nekad nebijušas dzīves, tas pagaidām viss sāk izbalēt, bet ne no prāta, no dvēseles. Es šobrīd maz saprotu, man reibst galva un strauji sitās sirds, man ir bail, bet tas labi.