Man šķiet, ka nevienam šobrīd neiet tik hujova cik man. Es eju gulēt cikos gribu, ceļos cikos gribu un visu dienu daru ko gribu, un tas ir tik nomācoši, jo nav nekādu pienākumu, atbildības, nekā. Tagad es saprotu ko nozīmē īstas bēdas. It kā viss ir, bet patiesībā nav nekā. Šitā vispār nav nekāda dzīve, kaut kāds sūds. Kad māte man saka, lai izeju pastaigāties pa olaini, man jau domas vien par to liek žāvāties. Dzert gan man patīk, bet ne jau vienai, nē, es dzeru kopā ar savām draudzenēm, vai arī, nahuj, vispār nedzeru. Vienu brīdi es dzēru pirms gulētiešanas pa glāzei mātes vīnu, vieglākai iemigšanai, bet tas viss ir sūds salīdzinājumā ar visu to ko es izciešu katru dienu savā sabiedrībā, tas taču ir pilnīgs pīzģēēc. Kaut kāda parodija par cilvēka dzīvi. Esmu lasījusi ne vienā vien grāmatā, ka dzīvei ir jāsagādā prieks, jo citas jēgas dzīvošanai nemaz nav. Tam es arī piekrītu, bet ko iesākt tiem kam dzīve jau kādu ilgu laiku nekādu prieku nesagādā?!?! Mana māte man saka: Alis, taču dari kaut ko! Darīt es varu daudzko es varu pist arī ar galvu sienā un domāt, ka kaut kas tiek darīts, bet es gribu saprast ko es gribu un kāpēc un vai man tas sagādās prieku, pretējā gadījumā šis viss turpināsies līdz manai nāves dienai.