Lingvistiskas dabas problēmas un citi prieciņi...
Bieži vien angliskais šķiet izklausāmies labāk par latvisko, kaut kādā ziņā veiklāk un brīžiem pat konspektīvāk...
To laikam ir izraisījusi mana alerģija pret ārkārtīgi nenepieciešamajiem, nepieklājīgi daudz savairojušamies latviskojumiem, kas nu jau visur uzmācas ar savu neapstrīdamo oriģinalitāti. Tie ir nesaprotami vai, labākajā gadījumā, pārprotami... piemēram, mums visiem labi zināmā "palaistuve", "pārsāknēšanas process", kā arī "spēlnis", "skanda" un citi labi draugi...
Arī citur, piemēram, Latvijas televīzijā, tulkojumi pārsteidz ar savu tiešumu, bet biežāk tomēr ar savu netiešumu:
FUCK YOU => [ej ellē, ej kārties, ej dirst u.t.t.]
MOTHERFUCKER => [jāklis, drāklis u.t.t.u.t.j.p]
Bet valodnieki nevar sēdēt rokas klēpī salikuši, tāpēc viņi strādā pat tad, ja neko nevajag darīt! Pilnīgas bezdarbības kliedēšanai sapulcējas baros un kārtējo reizi nomaina deklināciju pāris izņēmuma gadījuma lietvārdiem.. vismaz skolās parādās jauna mācību viela.

Droši varu apgalvot, ka neesmu tīrs latvietis, lai gan higiēna man vienmēr ir bijis nozīmīgs pasākums...
Bet tomēr kaut kas tomēr nepārprotami velk pie tās angļu valodas!
Vācu valoda kretinē, krievu arī jau sāk, jo neesmu sasniedzis normālu līmeni 7 gadu laikā, franču valoda neinteresē tikpat daudz cik itāļu, spāņu, portugāļu... vēl ļaunāk ir ar somugru cilmes valodām un atlikušajām slāviskās izcelsmes valodām...
varbūt kādreiz tuvāk jāiepazīstas ar brāļtautas kalbu, un tomēr prasās arī pēc kaut kā, kas nācis no šķībacaino zemēm...

NU, un kā ir JUMS? Kas līp pie Sirds un kas citur??