Tas, ka es šobrīd ne par ko konkrētu nedomāju, man noteikti nepalīdzēs izveidot jaunu, ģeniālu skaņdarbu... Mana jaunā komūna ir ļoti atkarību izraisoša. Tā liek iekārot recenziju saņemšanu, kas, savukārt, liek radošajiem zobratiem griezties, bet tomēr šajā visā procesā kvalitāte ir tā, kas paliek zaudētājos, jo savu svaigāko veikumu tautai atrādīt gribas pēc iespējas ātrāk. Savilkos dažādus jaunus instrumentus, bet, kā jau tas parasti notiek, iedvesma tādā veidā reti tiek pievilināta. Protams, ja gadās atrast kādu īpaši jauku skaņu, tad ap to var mēģināt veidot visu lielo un sarežģīto skaņdarba struktūru. Tā laikam arī būs jādara... Bet cik jauki tomēr būtu, ja kādu dienu mana mūza nolemtu uzkavēties krietni ilgāku laiku... Tad nevajadzētu štukot, ko un kā lai sabīda par melodiju - tas viss notiktu pats no sevis. Tehniskās iemaņas būtu vienīgais bremzējošais faktors. Ō, slava Bēthovenam un pārējiem ģēnijiem! Kādas gan brīnumu lietas radītu Mocarts, ja viņš šobrīd būtu mūsu vidū! Ja šodien mūzikā vēl ir iespējams radīt ko jaunu, tad viņš to arī izdarītu. Vai arī nezinot radītu kaut ko ģeniālu, bet jau eksistējošu... Jo VISS tomēr pamazām tiek izsmelts... Ja tiešām nav ko darīt, var parēķināt variācijas un kombinācijas no tiem pašiem pāris toņiem, kurus izmantojam... Nu, tīri statistiski - cik daudz cilvēku un cik ilgi jau ir nodarbojušies ar šo lietu? Un tagad saproti, ka jebkura melodija, kuru Tu esi "izgudrojis", noteikti nav Tava jau ilgu laiku. Tik tiešām gods un slava tiem, kurus drīkst uzskatīt par pirmajiem mūzikas radītājiem, jo viņiem nebija, ko paklausīties, lai iedvesmotos. Protams, kaut kas viņus noteikti bija iedvesmojis, bet tas noteikti ir cits stāsts... Fakts ir tāds, ka tagad, lai radītu mūziku, mēs parokamies pa mūsu lielajiem krājumiem un vienkārši atražojam sevi... labākajā gadījumā vismaz rodas variācijas un kombinācijas, kuras visas, manuprāt, jau ir izmantotas. Ā, un tikko atminējos savas vecāsmammas stāstu par to, ka kaut kur uz austrumu pusi mūzikā kā mazākos intervālus izmanto nevis pustoņus kā pie mums, bet gan ceturtdaļtoņus. Tas nu gan ir maģiski... nu nesaprotu, kā kaut ko tādu var saklausīt [kaut vai nodziedāt]. Protams, dažādību tas palielina. Hehe.