Būt kaut kur starp. Starp pagātni un nākotni, starp gaismu un tumsu, starp bērnību un vecumdienām.
Rudens un ziemas mēnešos vienmēr atceros laikus, kad bāros vēl bija atļauts smēķēt, kad ielās klīda daudz melnā tērptu jauniešu, kam kājās kerzas nevis Bearpawz vai Uggi. Kad melns bija the good old black, nevis H&M modņicu garderobe. Es atceros sejas, kuras bija ikdienišķi satikt Elektrā, Melnajā piektdienā, Bunkurā un arī Vecrīgas pasaulēs, atceros naktis, kad Rīga nelikās tukša. Šobrīd daļa dvēseles Rīgai šķiet atņemta, mirusi, varbūt iekonservēta, nezinu, bet pastaigās caur to es jūtos kā ejot caur dziļā iemigušas princeses šķirstu. Var jau atsaukties uz jaunību. Uz to, ka gadi iet un lietām ir jāmainās, lai vēlāk varētu atskatīties jaunības laikos ar sentimentu. Taču jo tālāk iet gadi un jo tālāk mēs atsvešinamies no reiz ikdienišķās pasaules, jo vientuļāki mēs kļūstam, apzinoties cik daudz kas no tā, kas mums agrāk šķita ikdienišķš, bet ko sirdī glabājām, mums gājis bojā.
Kāpņu telpas, kuras sākuši slēgt ciet. Ēkas, kas brūk kopā vai tikušas nojauktas. Un apziņa, ka piedzīvoju liktenīgu nomaiņu - tagadne pārvēršas par pagātni un vēl nesenā tagadne neizbēgami kļūst par sentimentu, kas rūpīgi noglabāta pakrūtē un plauktā.