Atslābums.
Recent Entries
12/2/14 01:43 am
Mans sapnis ir kādreiz redzēt ziemeļblāzmu. Virs savas galvas vai virs horizonta, nevis ekrānā. Pēc tam viss dzīvē būs padarīts un būs pienākušas beigas.
12/2/14 12:53 am
Būt kaut kur starp. Starp pagātni un nākotni, starp gaismu un tumsu, starp bērnību un vecumdienām.
Rudens un ziemas mēnešos vienmēr atceros laikus, kad bāros vēl bija atļauts smēķēt, kad ielās klīda daudz melnā tērptu jauniešu, kam kājās kerzas nevis Bearpawz vai Uggi. Kad melns bija the good old black, nevis H&M modņicu garderobe. Es atceros sejas, kuras bija ikdienišķi satikt Elektrā, Melnajā piektdienā, Bunkurā un arī Vecrīgas pasaulēs, atceros naktis, kad Rīga nelikās tukša. Šobrīd daļa dvēseles Rīgai šķiet atņemta, mirusi, varbūt iekonservēta, nezinu, bet pastaigās caur to es jūtos kā ejot caur dziļā iemigušas princeses šķirstu. Var jau atsaukties uz jaunību. Uz to, ka gadi iet un lietām ir jāmainās, lai vēlāk varētu atskatīties jaunības laikos ar sentimentu. Taču jo tālāk iet gadi un jo tālāk mēs atsvešinamies no reiz ikdienišķās pasaules, jo vientuļāki mēs kļūstam, apzinoties cik daudz kas no tā, kas mums agrāk šķita ikdienišķš, bet ko sirdī glabājām, mums gājis bojā.
Kāpņu telpas, kuras sākuši slēgt ciet. Ēkas, kas brūk kopā vai tikušas nojauktas. Un apziņa, ka piedzīvoju liktenīgu nomaiņu - tagadne pārvēršas par pagātni un vēl nesenā tagadne neizbēgami kļūst par sentimentu, kas rūpīgi noglabāta pakrūtē un plauktā.
11/26/14 02:13 am
Skumjas nav dumjas vienīgi tad, ja skumst divi; ja skumst divi vai vairāki vienlaicīgi. Jo nekas tā nesatuvina cilvēkus kā kopīgas vai vienlaicīgas skumjas. Kad kāds ir priecīgs, viņš cenšas dalīties savā priekā, bet bieži vien ir jāatsitas pret apkārtējo pasauli kā ar sienu - kurš gan priecāsies kopā ar tevi par tavu paša prieku? Ja nu vienīgi tad, ja tas ir kopīgs prieks. Tātad - dumji ir tad, ja priecājies viens un dumji ir tad, ja skumsti viens. Viss vienmēr ir jādara kopīgi. Vai tiešām tas ir par iemeslu kādēļ sabiedrībā ir iegājies priekšstats, ka cilvēks var pastāvēt vienīgi kā sociāla būtne? Jo gluži vienkārši nav iespējams neko izbaudīt vienam - ne savu prieku, ne savas skumjas, ne savu iemīlēšanos, jo galu galā - mīlestības kulminācijai vajadzīga pretmīla, draudzība sastāv no diviem, darbs sastāv no darba ņēmēja un darba devēja attiecībām. Visur viss pa divi vai pa komandām. Ko darīt ja esi piparkūku vīriņš? Ko darīt ja esi ēzelītis Īā, kurš ir sapratis, ka skumjas ir dumjas, taču dzīves patiesība neko citu neļauj kā vien skumt. Ēzelītis Īā stāv pie saviem saplēstajiem baloniem, skatās uz tiem un šķiet šajos balonos iemiesojusies viss cilvēka esības absurds, visa notiekošā dzīves ritējuma absurds. Pēc pārtija nepaliks pārtijs, pēc pārtija paliks saplēsti baloni. Baudi, baudi mirkli, kamēr nav jāslauka no zemes saplēsti baloni. Baudi, baudi pārtiju, agri vai vēlu pārtijs beigsies. Lai kā, lai kā censtos, ikviens pārtijcilvēks atzīs - nav tādas dzīves, kas būtu viens vienīgs pārtijs, starp pārtijiem pienākas pauzes. Lai saslaucītu balonus un uzpūstu jaunus. Lai izdegtu brīnumsvecītes un iedegtos jaunas. Un tā arvien, un tā arvien...
11/26/14 02:01 am
Es zinu, ka skumjas ir dumjas. Tās ir īpaši dumjas šādās novembra naktīs, tās ir dumjas ziemās vai jebkurā citā gadalaikā, kad ir pietiekami daudz citu lietu ko darīt kā skumt. Skumjas ir dumjas reizēs, kad atskan telefona zvans ar aicinājumu piebiedroties pārtijam, bet nepietiek spēka atbildēt ar "jā!", skumjas ir dumjas brīžos, kad brauc sabiedriskajā transportā un tev pretī raugās siltas acis, taču negribās neko citu kā vien aizgriezties. Skumjas ir dumjas īpaši tad, kad sēdi tāds sapūties zvirbulis, uzpūties īgns balodis, pusaizmigusi pūce, ar nīgrumu un dzestrumu acīs, kad izskaties kā bubulis. Un kā lai tad nesaka, ka skumjas ir dumjas? Kad tāds dzestrums un nīgrums acīs dēļ skumjām, kā tad lai kādam iestāsta, ka sirdī mīt siltums? Bet sirdī mīt siltums? Skumju laikā ir iespējams siltums? Skumju laikā pasaule liekas kā aizmiglotas novembra krastmalas, kur plaukstām liek kņudēt dzestrais gaiss, lūpas kļūst sausas, sejas ādā iezogas sārtums. Skumju laikā migla sēž acīs.
Kad jūs braucat sabiedriskajā transportā, kad sēžat starp draugiem, kad redzat, kad kāds jums līdzās sēž ar miglu acīs, pavērojiet vai tās ir domas, vai tās ir iemīlēšanās acis vai arī tās ir skumjas, kas pūš sniegu acīs. Un ja viņa acīs snieg skumjas, pasakiet viņam: "Skumjas ir dumjas!"