Es zinu, ka skumjas ir dumjas. Tās ir īpaši dumjas šādās novembra naktīs, tās ir dumjas ziemās vai jebkurā citā gadalaikā, kad ir pietiekami daudz citu lietu ko darīt kā skumt. Skumjas ir dumjas reizēs, kad atskan telefona zvans ar aicinājumu piebiedroties pārtijam, bet nepietiek spēka atbildēt ar "jā!", skumjas ir dumjas brīžos, kad brauc sabiedriskajā transportā un tev pretī raugās siltas acis, taču negribās neko citu kā vien aizgriezties. Skumjas ir dumjas īpaši tad, kad sēdi tāds sapūties zvirbulis, uzpūties īgns balodis, pusaizmigusi pūce, ar nīgrumu un dzestrumu acīs, kad izskaties kā bubulis. Un kā lai tad nesaka, ka skumjas ir dumjas? Kad tāds dzestrums un nīgrums acīs dēļ skumjām, kā tad lai kādam iestāsta, ka sirdī mīt siltums? Bet sirdī mīt siltums? Skumju laikā ir iespējams siltums? Skumju laikā pasaule liekas kā aizmiglotas novembra krastmalas, kur plaukstām liek kņudēt dzestrais gaiss, lūpas kļūst sausas, sejas ādā iezogas sārtums. Skumju laikā migla sēž acīs.
Kad jūs braucat sabiedriskajā transportā, kad sēžat starp draugiem, kad redzat, kad kāds jums līdzās sēž ar miglu acīs, pavērojiet vai tās ir domas, vai tās ir iemīlēšanās acis vai arī tās ir skumjas, kas pūš sniegu acīs. Un ja viņa acīs snieg skumjas, pasakiet viņam: "Skumjas ir dumjas!"