Skumjas nav dumjas vienīgi tad, ja skumst divi; ja skumst divi vai vairāki vienlaicīgi. Jo nekas tā nesatuvina cilvēkus kā kopīgas vai vienlaicīgas skumjas. Kad kāds ir priecīgs, viņš cenšas dalīties savā priekā, bet bieži vien ir jāatsitas pret apkārtējo pasauli kā ar sienu - kurš gan priecāsies kopā ar tevi par tavu paša prieku? Ja nu vienīgi tad, ja tas ir kopīgs prieks. Tātad - dumji ir tad, ja priecājies viens un dumji ir tad, ja skumsti viens. Viss vienmēr ir jādara kopīgi. Vai tiešām tas ir par iemeslu kādēļ sabiedrībā ir iegājies priekšstats, ka cilvēks var pastāvēt vienīgi kā sociāla būtne? Jo gluži vienkārši nav iespējams neko izbaudīt vienam - ne savu prieku, ne savas skumjas, ne savu iemīlēšanos, jo galu galā - mīlestības kulminācijai vajadzīga pretmīla, draudzība sastāv no diviem, darbs sastāv no darba ņēmēja un darba devēja attiecībām. Visur viss pa divi vai pa komandām. Ko darīt ja esi piparkūku vīriņš? Ko darīt ja esi ēzelītis Īā, kurš ir sapratis, ka skumjas ir dumjas, taču dzīves patiesība neko citu neļauj kā vien skumt. Ēzelītis Īā stāv pie saviem saplēstajiem baloniem, skatās uz tiem un šķiet šajos balonos iemiesojusies viss cilvēka esības absurds, visa notiekošā dzīves ritējuma absurds. Pēc pārtija nepaliks pārtijs, pēc pārtija paliks saplēsti baloni. Baudi, baudi mirkli, kamēr nav jāslauka no zemes saplēsti baloni. Baudi, baudi pārtiju, agri vai vēlu pārtijs beigsies. Lai kā, lai kā censtos, ikviens pārtijcilvēks atzīs - nav tādas dzīves, kas būtu viens vienīgs pārtijs, starp pārtijiem pienākas pauzes. Lai saslaucītu balonus un uzpūstu jaunus. Lai izdegtu brīnumsvecītes un iedegtos jaunas. Un tā arvien, un tā arvien...