es nedomāju, ka kādu gribētu pārliecināt. bet taisnība arī ir, ka, izejot no tā, ko mana māte ir (labāko nodomu vadīta) izdarījusi ar mani, es tiešām baidos par to, kā nekaitēt bērnam izdosies man. un lai arī ļoti cenšos pieturēties pie tā, ko man saka loģika, mani arī nomoka bailes no (nozīmīgām) kļūdām (bailes, droši vien, ir proporcionālas pārcentībai, ko īsti nespēju kontrolēt).
līdz ar to, jā, es diezgan daudz par to domāju. nu un ja es par to rakstu, tas ir tādēļ, ka vēlos pati sev piefiksēt savas domas. galīgi neimplicējot ka visiem jādara kā man, vai ka man ir absolūtā taisnība. es neticu absolūtai taisnībai un pat ja tāda būtu, tā noteikti nebūtu "manējā". domāju, ka es priekš tās esmu pārāk sačakarēta un dumja :)