stkhlm

katrā no 3 ceļojuma naktīm gulēju 8h. bet tāpat, tagad ir milzīgs nogurums. grūti pacelt roku un palikt sēdus. bet plānos vairāki izdarāmi darbi. + derētu sagaidīt A.
mazā bija ļoti laimīga beidzot nonākt mājās. visu vakaru šeit bija priecīga un harmoniska. toties Stokholmā, visu trīs dienu garumā ik pa brīdim risinājās šāds dialogs:
- aušš, aušs (rāda uz vienu no savām ausīm)
- tev sāpēja ausis?
- nē! (sparīgi)
- tev sāpēja ausis lidmašīnā?
- jā! (vēl sparīgāk)
ik pa brīdim arī rādīja pa logu debesīs un tad rādīja uz ausīm.

vakardiena bija krietni vieglāka par aizvakardienu mums visiem, atskaitot A. Viņam aizvakar bija futbols, līdz ar to arī tā diena viņam bija diezgan patīkama un viegla. bet vakar, vakar mēs visi dabūjām atpūsties. mēs ar A. no mazās, L. gan no mums, gan arī no mazās, pati mazā no muzejiem un citām pieaugušo aktivitātēm, kas divgadniekam piedāvā tikai un vienīgi lieku slodzi nervu sistēmai. vakardien jau bija pieradusi pie pārvietošanās metro. tik ļoti, ka vienā no pārbraucieniem nolēma pagulēt. nenoplīsa pati no sevis, kā tas būtu bijis pirms gada, bet apzināti aizvēra acis un aizmiga. kā arī (atšķirībā no aizvakardienas, kad tas neizdevās nevienu reizi) 2 reizes sabija rotaļlaukumā.
par rotaļlaukumiem. es, kā maza bērna vecāks, esmu iemīlējusies Stokholmas rotaļlaukumos. pirmkārt - tie lielākoties ir iežogoti. bērns nevar 1 sekundes laikā, kamēr esi pagriezies uz otru pusi, aizskriet nezināmā virzienā, kā tas mums gadījās bērnu stūrītī Rīgas lidostā turpceļā. te viņa ir un te viņas nav, izkūpējusi. atradām dažas minūtes vēlāk laimīgi desojošu apkārt, bez vismazākām raizēm par tēmu "kur ir mamma un tētis".
sēdi tādā iežogotā laukumā un atpūties, kamēr sīkais bizo apkārt. un otrkārt. tie nav spilgtu, plastmasīgu, nozares "blingbling" sakopojums, kā tas ir modē Latvijā. tie vairāk ir par dabu, par formām un par fizikas likumiem. visparastākie zemie akmeņi, pa kuriem lēkāt no viena uz otru. tādas kā garas un izliektas "notekcaurules", kas iet no augšas uz leju, kurā noliec bumbiņu un skaties kā tā ripo. metāla uzkalniņi, kuros var gan rāpties, gan arī mest virsū priekšmetus, lai redzētu, kā tie slīd nost. un tā tālāk un tā joprojām. tik daudz mazāk izrādīšanās, tik daudz vairāk reālās pasaules iepazīšānas.
vakardien, "brīvajā laikā" izbraucām ar kuģīti no centra līdz prāmju ostai. pats brauciens bija jauks, bet, vēl jaukāk bija tā beigās. izkāpuši skatamies, aizelsusies un sārta, ar riteni uz prāmīti traucas sieviete. redzams, kavē un ļoti steidzas, māj kuģītim ar roku. bet tas jau dažus metrus no krasta. un tad. kuģītis atgriezās. lai paņemtu vienu pasažieru.
pastaigājoties ar A. gar kārtējo ūdeni, sapratu, ka viena lieta pa pieciem gadiem (kad pirmoreiz biju Stokholmā) joprojām nav mainījusies - es joprojām gribētu tur padzīvot. pēc sajūtas tā ir mana pilsēta. nezinu gan, kā būtu, ja būtu jādzīvo tur diendienā. bet ārpus tā man tur ļoti, ļoti patīk.

atgriežoties pie lidošanas tēmas. turpceļa sākumā gāja samērā grūti, pēc tam mierīgāk. atpakaļceļā gan viņa jau bija gatava notiekošajam un viss lidojums pagāja ļoti mierīgi. atceļā viņa jau bija sapratusi, ka, spiediena sajutas samazināšanas nolūkos, ik pa brīdim maziem malciņiem jādzer ūdens.

esmu ļoti priecīga par to, ka palikšanai noīrējām nelielu dzīvoklīti. ar mazu bērnu tas ir KRIETNI foršāk nekā viesnīca. neviens nenāk, nerausta, neredz, kad tu nāc un ej un nevienam netraucē bērna niķi. saimnieces vietā es gan būtu padomājusi, vai tiešām dzīvoklī, kas tiek regulāri izīrēts svešiem cilvēkiem, visredzamākajā vietā jāatstāj brīvi pieejams foto albums no trakās jaunības dienām, seksa spēle un grāmata par orgasmiem, bet nu labi. varbūt tas ir tas, kā viņa vēlas, lai viņu uztver. pati attieksme bija jauka un arī dzīvoklim nebija ne vainas.

palikām šķietami garlaicīgā tipveida māju rajonā. bet. pirmkārt garlaicīgs tas rajons bija tikai šķietami, otrkārt, naktī pa pagalmu ganījās stirna un, treškārt, trīs blakus māju robežās (ieskaitot to, kurā palikām) bija trīs ēstuves. taizemiešu voks, pica un japāņu suši bode. pie taizemiešiem tā arī neaizgāja, tie bija vistālāk no mums. picas bija viduvējas, bet suši. dieviņ tētīt, tie suši. 2 dienu laikā bijām tur 2x. abas dienas strādāja viena un tā pati pusmūža japāniete, ar pietiekamām (bet ne vairāk) zviedru valodas zināšanām. cenas - stokholmai samērīgas, latvijas suši - lētas. kvalitāte - krietni labāka kā lv. laipnība - krietni labāk kā pie mums. +, ņemot ēdienu klāt bez maksas nāk limonāde, citrusūdes, kafija (tas viss un, nevis jeb), miso zupa, raksturīgie čipši, cepumi un konfektes, cienājies ar ko vēlies. apbrīnojami jauka iestāde.