vakardien, kādā jaukā pasākumā, runājām tajā skaitā par apcelšanu skolā. es izteicos, ka manuprāt, man apcelšana skolas laikā ir nākusi pa labu. pirmkārt, man ļoti patīk viens no aizsardzības mehānismiem, kas manī dēļ šī izveidojies, otrkārt, manuprāt, caur šo esmu izveidojusies par labāku cilvēku. es nezinu, vai citādi man būtu tik svarīgi nedarīt citiem pāri.
bet tad, jau braucot mājās, es padomāju. tā, protams, ir tiesa. es joprojām uzskatu, ka tādēļ esmu labāks cilvēks. taču tādēļ esmu arī krietni sačakarētāka. es automātiski (neapzināti) pieņemu, ka cilvēkiem nepatīku un (iekšēji) tiem neuzticos. es sev atgādinu bruņurupuci, kurš, aizsargājoties no nedraudzīgās vides, ir uzaudzējis biezas bruņas, kurās steidz patverties pat pie mazākām aizdomām par briesmām, nerunājot par pašām briesmām. kurš ārpusē atstājis vien absolūti nepieciešamākās "ķermeņa daļas". pārējo atstājot paslēptu pat pašam no sevis. nevarot ne brīvi skriet, ne diet, ne pat saprast, ka to varētu gribēties. tādēļ patiesībā pozitīva bilance tam būs tikai gadījumā, ja dzīves laikā man tomēr izdosies no šīs negatīvās bagāžas tikt vaļā, pozitīvo tomēr paturot.