es tādos brīžos pat nepagūstu iedomāties, ka varētu sevi pasaudzēt. vienmēr metos tikt galā ar citiem, skaidrot, pamatot blā blā. diezgan muļķīgi.
nesen sapratu, ka es būtu aiztaupījusi sev TIK daudz problēmu ar viņu, ja jau pirms teju 2 gadiem, pie pirmā strīda par sīci, kurā figurēja arguments "nu ja, tev jau šķiet ka zini labāk", es būtu pateikusi "jā, sava bērna ziņā es zinu labāk, tādeļ esmu gatava diskutēt jebko, bet par manu bērnu turi muti". tā vietā ikreiz centos pamatot katru savu izvēli. tīīk stulbi.