manam tēvam bērnībā bija vāja sirds. nezinu, kas tieši nebija labi, bet viņš mēdza ģībt peldoties un netika pārcelts uz otro klasi, jo pārāk ilgu laiku no pirmā mācību gada pavadīja slimojot un veseļojoties sanatorijos. nu un tad, paaugotos un maazliet pieņemoties spēkā, viņa vecāki, rūpējoties par viņa fizisko izturību un sirdi, nosūtīja viņu uz sporta treniņiem. galu galā viņš samērā daudz sasniedza, bija diezgan labs ātrsoļotājs, baltijas valstu līmenī sita kaut kādus tur rekordus jauniešu kategorijā. nodzīvojās līdz kaulu ieplīsumiem no slodzēm un tā. bet tad pabeidza vidusskolu, aizgāja armijā un ar to visa sportošana beidzās.
bet kādēļ tad es par to. sakarā ar bērnības treniņu uzsākšanu viņš stāstīja par to, kāda slodze viņiem bija. treniņi esot bijuši ik pēc 2 dienām. treniņš, nākamajā dienā kāpjot lejā pa kāpnēm, ceļā uz skolu aiz sapēm jāraud. otrajā tā ar dievu uz pusēm, trešajā atkal treniņš.
nu tad lūk. pa kāpnēm es kāpusi vēl neesmu, bet pietupšanās šodien ir NOPIETNS izaicinājums :D