šodien ir zīmīga diena. pirmo (bet, kas likumsakarīgi, nebūt ne pēdējo) reizi biju pasākumā ar nosaukumu "vecāku sapulce". mums laikam paveicies ar audzinātājām. nebija ne lekciju, ne aicinājumu "izjust ziemu tur aiz loga". īsi un lietišķi izklāstīja sakāmo, pasākuma plānus, par pārceltajām dienām, nepieciešamās lietas un tā; pajautāja, vai ir komentāri/ieteikumi viņu darbam; aicināja uzdot jautājumus. pēc jautājumu/atbilžu (kas bija vairāk kā aprunāšanās) daļas pasākums bija beidzies. 45 minūtes, visiem atā atā.
no personiskajiem "ieguldījumiem" jāmin, ka ieteicu tīrīt zobus pa dienu un vecāku balsojumā nolēmām, ka jātīra gan. neteiktu, ka audzinātājas baigi gribēja, bet pakļāvās vairākuma gribai.

citādi visu šodienu esmu vairāk vai mazāk skraidījusi/braukājusi apkārt, palīdzējusi vīramātei uzklāt svētku galdu un atkal braukājusi apkārt.

un runājot par braukšanu. vakar bija precīzi 3 nedēļas, kopš man ir tiesības. visu šo laiku es esmu daudz braukusi. lielākoties viena pati. tumsā, gaismā, lietū, saulē, tālu un tuvu. lielākoties man tas ir riebies. stress, nedrošība, neziņa, bailes. bet, diemžēl vai par laimi, vienīgais veids iemācīties normāli braukt ir braukt. un pēdējā laikā sāk palikt labāk. tagad es jūtos slikti/nedroši tikai atsevišķos gadījumos un brīžiem braukšana pat sagādā prieku.
un katrā ziņā mūsu visu (īpaši mana un lielā A.) dzīve ir kļuvusi mierīgāka, vieglāka, brīvāka un, līdz ar to, labāka, kopš man ir tiesības. lūk, jā.

un par citu tēmu runājot. nesen nopirku pirmās kurpes ar papēdi (ap 5cm laikam), kas ir ērtas. kurās nekas nesāp, neberž un nešļūk. kaut pasaulē atrastos vairāk tik ērtu papēžu kurpju (ar laiku).