atkal par miegu un vēl šo to no bērnkopības

es zinu, ka tas neko nenozīmē un, ka viņa, iespējams, vēl ilgi katru vakaru pusstundu izmisīgi sauks "mamma, mamma" un raudās, kā tas bija vakar un aizvakar, bet šodien. šodien mēs viņu nolikām gultā, es iedevu pudelīti, A. izslēdza gaismu, es nodziedāju dziesmiņu, klusām pateicu arlabunakti, paglaudīju pierīti un aizgāju. kopš tā laika (nu jau kāda pusstunda) ir pilnīgs miers. bērns, šķiet, aizmiga. bez pīkstiena.
(pa dienu, kad viņu gulēt lika A. (es nebiju mājās), viņa paraudāja gultiņā vien dažas minūtes, tad pilnīgi mierīgi aizgāja gulēt pati)

kaut kad jāatradina arī no pudelītes, bet pagaidām es nespēju. vienkārši nespēju. cerēšu, ka arī ar pudelīti sanāks tāpat, kā ar visu pārējo. ka pēkšņi radīsies apskaidrība "tagad". un tas izrādīsies īstais laiks un veids mums visiem.
pagaidām no lielajām lietām nav apgūtas divas - miegs bez pudeles un podiņmācība. taisnības labad gan jāsaka, ka reizēm viņā labrpāt uz podiņa pasēž. bet tad smaidīga ceļas kājās un daudz nedomā, vai ir izdevies tajā kaut ko sadarīt. izdevies līdz šim vēl nav. pods tiek izmantots kā krēsls. toties viņa ir sākusi mēģināt uzvilkt sev pamperu vai iedot man, lai viņai uzvelku.s