Tipa tas, ka tu pārtrauci jebkādus bērna kontaktus ar minēto vecvecāku, ir labs arguments visam pārējam, ko tu raksti?
Tas periods, kurā vecvecāku muļķības (nu, tur staidzināšana ripp gadījumā vai zīdaiņa bērna sabarošana ar zemenēm un medu manā gadījumā) var ieviest reālu kaitējumu bērnam ir, hmm, nu 3 gadi? Optimālā situācijā bērns ar vecvecāku būs pazīstams vismaz 30 gadus. 27 gadu dēļ, imo, ir pilnīgi un absolūti vērts ievilkt elpu, noskaitīt līdz desmit un pirmos trīs gadus vienkārši un diplomātiski to bērnu uzmanīt, papildus skaidrojot vecvecākiem tipa "oj, medus taču esot ļoti alerģisks, man šķiet, ka to līdz gada vecumam nevajadzētu dot... par tām zemenēm paskatīsimies".

Kad vecmāmiņa saprata, ka manas vēlmes bērna audzināšanā ir saprātīgas un pamatotas, nevis pusaudzisks izlēciens iz sērijas "ar manu bērnu drīkst apieties tikai tā, kā es saku, jo TAS IR MANS BĒRNS ES ESMU VIŅA MAMMA MANUS LĒMUMUS NEAPSPRIEŽ", ar nesaprātīgu rīcību nebija īpašu problēmu - vienreiz pasaka, ka nevajag, vienreiz recidīvs, un miers.

(Šobrīd ar vīra vecākiem attiecības ir tādas, ka viņi katru nedēļas nogali paši piesakās savākt lielos bērnus, ved viņus ekskursijās un māca ravēt dārzu, un visi ir laimīgi.)