-- (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} ripp) rakstīja,@ 2012-12-31 09:59:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
par laiku
šī gada laikā mani nemaz nevajāja sajūta "ak dievs, kā laiks skrien", taču tagad, domājot un pūloties, lai gūtu vismaz kautkādu skaidrību par iekšiņas sajūtu par nu jau gandrīz pagājušo gadu, es saprotu, ka nesaprotu, kur un kā paskrējis šis gads. pirms gandrīz precīzi gada (mīnus cik tur stundas līdz pusnaktij) es stāvēju berlīnē, lielā pūlī, ceturtajā grūtniecības mēnesī, ar pastāvīgu dzīvesvietu un nekādas sajēgas no tā, kā tas ir, būt vecākam. daudz teorijas un nekādas prakses. tagad. tagad man ir neliela jausma par šo topiku. es labāk zinu savas robežas vai to neesamību, kādu stērķīti par sāpēm, izmisumu, jēgu un laimi. tas ko es nezinu ir, kur es dzīvošu pēc 4 mēnešiem vai 4 gadiem. bet, lai cik savādi tas nebūtu (parasti tak tiekot pie bērna cilvēkam, īpaši sievietei, griboties kaut kādu stabilitāti un zināšanu par dzīves apstākļu nemainību tuvākajā ilgākā laikā), man tas nemaz netraucē. gluži otrādi. man esmu es, lielisks vīrietis, kurš lielu šī gada daļu mani tik ļoti stutēja un balstīja un burrvīgs bērns, no kura izaugšanas es redzēšu tik ļoti daudz. ar šo komplektu es jūtos gatava ļoti daudz kam, ko šī dzīve man varētu nest. neliela nestabilitāte dzīves apstākļos ir iespējas nevis drauds. pamats samērīgi priecīgai ziņkārībai nevis bažām.
kritika. tātad. ar labo viss ir ļoti labi. savukārt ar to otro, ja. šogad nemaz neesmu mācījusies savaldību. drīzāk otrāki. šogad es apņemos. tas ir, citus gadus es nekad neko neesmu apņēmusies. bet šogad, šogad es apņemos. un, citu lietu starpā, es apņemos censties strādāt ar savu nesavaldību. strādāt tik daudz, cik es spēju. un ceru ka es spēšu tik daudz, lai man tuvajiem no tā vairs nebūtu jācieš (vai būtu jācieš pēc iespējas mazāk).
un cerība. cerība, ka nākošajā gadā es beidzot tikšu pie kaut kā ko varētu apzīmēt ar profesionālo dzīvi. pie kaut kā, par ko man joprojām ir ļoti maza nojausma. mana nākamā gada vēlēšanās ir - lai šī nojausma kļūst lielāka un vismaz sāk no jausmas vērsties dzīvē.
piedodiet par patētiku, bet šis lielā mērā ir for the record.
lai visiem jauka nākamā gada sagaidīšana un arī pats nākamais gads :)
šī gada laikā mani nemaz nevajāja sajūta "ak dievs, kā laiks skrien", taču tagad, domājot un pūloties, lai gūtu vismaz kautkādu skaidrību par iekšiņas sajūtu par nu jau gandrīz pagājušo gadu, es saprotu, ka nesaprotu, kur un kā paskrējis šis gads. pirms gandrīz precīzi gada (mīnus cik tur stundas līdz pusnaktij) es stāvēju berlīnē, lielā pūlī, ceturtajā grūtniecības mēnesī, ar pastāvīgu dzīvesvietu un nekādas sajēgas no tā, kā tas ir, būt vecākam. daudz teorijas un nekādas prakses. tagad. tagad man ir neliela jausma par šo topiku. es labāk zinu savas robežas vai to neesamību, kādu stērķīti par sāpēm, izmisumu, jēgu un laimi. tas ko es nezinu ir, kur es dzīvošu pēc 4 mēnešiem vai 4 gadiem. bet, lai cik savādi tas nebūtu (parasti tak tiekot pie bērna cilvēkam, īpaši sievietei, griboties kaut kādu stabilitāti un zināšanu par dzīves apstākļu nemainību tuvākajā ilgākā laikā), man tas nemaz netraucē. gluži otrādi. man esmu es, lielisks vīrietis, kurš lielu šī gada daļu mani tik ļoti stutēja un balstīja un burrvīgs bērns, no kura izaugšanas es redzēšu tik ļoti daudz. ar šo komplektu es jūtos gatava ļoti daudz kam, ko šī dzīve man varētu nest. neliela nestabilitāte dzīves apstākļos ir iespējas nevis drauds. pamats samērīgi priecīgai ziņkārībai nevis bažām.
kritika. tātad. ar labo viss ir ļoti labi. savukārt ar to otro, ja. šogad nemaz neesmu mācījusies savaldību. drīzāk otrāki. šogad es apņemos. tas ir, citus gadus es nekad neko neesmu apņēmusies. bet šogad, šogad es apņemos. un, citu lietu starpā, es apņemos censties strādāt ar savu nesavaldību. strādāt tik daudz, cik es spēju. un ceru ka es spēšu tik daudz, lai man tuvajiem no tā vairs nebūtu jācieš (vai būtu jācieš pēc iespējas mazāk).
un cerība. cerība, ka nākošajā gadā es beidzot tikšu pie kaut kā ko varētu apzīmēt ar profesionālo dzīvi. pie kaut kā, par ko man joprojām ir ļoti maza nojausma. mana nākamā gada vēlēšanās ir - lai šī nojausma kļūst lielāka un vismaz sāk no jausmas vērsties dzīvē.
piedodiet par patētiku, bet šis lielā mērā ir for the record.
lai visiem jauka nākamā gada sagaidīšana un arī pats nākamais gads :)
