varbūt muļķīgs ieraksts.
ziniet, ko man atgādina šāda tipa strīdi? nu tur, kuram grūtāk, darba ņēmējam vai devējam, kurš stulbāks, velobraucējs vai autobraucējs utml.

šādu situāciju:

piemēram, iet iet divi cilvēki un saskrienas. ar pierēm. stipri. nu tā, ka zvaigznītes lec, abiem sāp, abi pakrīt un ļoti cieš, milzu puni, aizdomas uz smadzeņu satricinājumu un iespējams, pat sekām mūža garumā, tādā garā vārdu sakot.
nav svarīgi, kādēļ viņi ir saskrējušies. varbūt vaidzēja skatīties, kur iet, a varbūt nevaidzēja nodarboties ar telefoniem. vai varbūt valdībai bija jānodrošina labāki celiņi un vispār visa sistēma ir pakaļā. šoreiz ne par to. šoreiz par faktu.

nu lūk. un šie cietušie nav uz šī celiņa vienīgie. katram līdzi bija 1-2 (cik nu pagadās) sabiedrotie. viens ļoti sabijās, otru aizķēra, trešais vienkārši mīl pakasīties. un tagad šie sabiedrotie izsauc ārstus un tos gaidot.. tos gaidot viņi sāk strīdēties, kuram no abiem cietušajiem vairāk sāp. sākas jau pamazām, kā jau parasti. bet, dalībniekiem iekarstot, strīdam eskalējoties, nu jau tiek palaistas rokas, šķīst siekalas (no bļaušanas) un asinis, visi kaujās (atskaitot divus cietušos, bet viņiem arī mazliet tiek) nu un tad kad atbrauc ātrie, jāved uz slimnīcu jau visa kompānija. taisnība tāpat nav panākta (ja viņa tāda bija vispār, kā lai izstrīdās, kuram vairāk sāp), bet nervi papluinīti.

nē, protams, reizēm jau gribās izstrīdēties, izargumentēties un izvicināties ar virtuālajām vai īstajām dūrēm. bet tad, manuprāt, ir jāsaprot, ka taisnība tomēr katram sava. jo balstīta emocijās un subjektīvajā uztverē/pieredzē. un panākt vienošanos par vienu lielo patiesību jomā, kur iesaistītas emocijas/sāpes vienkārši nav iespējams.