Eh, kā es varu to saprast. Es gan esmu pieradusi neko daudz nedarīt, jo visi mani draugi ir sadraudzējušies ar mani, kas varbūt nekas tik labs arī nav. Bet man ir bijušas dažas reizes dzīvē, kad man par kādu cilvēku ir sajūta, ka ar viņu es labprāt sāktu draudzēties, bet to vēl nekad nav izdevies noorganizēt. Jo, nu, es varu vienreiz (labākajā gadījumā) saņemties uzaicināt ciemos vai pasākt kopā ko citu, bet, ja pēc tam nekas neseko no otras puses, tad man vairs nav spēka pielikties. Un arī ir bail, ka varbūt otrs nemaz negrib ar mani draudzēties.