no vēstulēm gaisam
jo mazāk gribas iet gulēt, jo mazāk no rīta gribas celties, ko.
reizēm es joprojām mēdzu klausīties mūziku, ārpus fona. padarīt to par atsevišķu, pilnvērtīgu nodarbi.
un tad, vai ir tā, ka tu sāc aizdomāties par to, kas ir un ko sevī ietver jēdziens "jaunība" tikai tad, kad tā sāk pāriet? pirms dažiem gadiem man ne prātā neienāca par kaut ko tādu domāt.
savādi ir arī tas (cita starpā), ka var desmitiem reižu no bērnības saskārties ar informāciju, ka cilvēks vienmēr jūtas vienādi maziņš un pazaudējies (ja reiz viņš ar šo sajūtu ir piedzimis), bet līdz galam tā arī nenoticās. un tad tu attopies, tāds viss no sevis liels un pieaudzis (joprojām pie zemes). tev vajadzētu būt drošam un zinošam (nu tādam, kādi tavuprāt ir visi pieaugušie, sūds ar visādām informācijām un apziņām) bet jūties tieši tāpat, kā piektajā klasē. maziņš un samulsis.

vēl kāda lieta. citiem sazin kādēļ šķiet, ka esmu tik ļoti pārliecināta un droša par sevi un savu viedokli. manis teiktais izklausoties kā dziļa pārliecība (bez kompromisiem), ne aplinkus minējumi, kā tas izskatās man. un redzies, man joprojām šķiet, ka tas ir tikai tādēļ, ka kādreiz bērnībā, nu labi, agrā jaunībā, gadi 14, tētis man kaut ko jautāja un tad, kad es pāris reizes mainīju atbildi, paceļot balsi, visai asi man jautāja - tev, ko tad, sava viedokļa nemaz nav? pakļaujies tavuprāt stiprākajam vai?
jā, lūk, draudziņi. sava viedokļa man parasti nav. jo visādas lietas rādās no visādām pusēm.
piedodiet par banalitāti un muļķībām.
kā allaž, jūsu, es.