man kā dižam (regulāram un neārstējamam) pinkšķim raudāšana nav nekāda goda lieta. nevienam gan laikam nav. nezinu, kā citi bet es raudot par sevi dusmojos. pat ja zinu, ka reizēm vajag un tādā garā. arī kaunos (sevis priekšā). manuprāt (attiecībā uz sevi, ne citiem) tā ir tāda nelāga vājuma izpausme, nevis kaut kas cits.
man vienmēr ir bijis bail, ka kāds var nodomāt, ka asaras ir mans manipulācijas ierocis. tas nekad tā nav bijis. pinkšķa goda kodekss, ja vēlaties.
rezultātā, ja vien man ir tāda iespēja, es nesaku/nerādu, ka raudu. vienīgi reizēm tas rada pārpratumus un sarežģījumus. mhm.

lai gan, jāatzīst, raudāšanai ir arī savi plusi. raudot guļus (uz muguras) stāvoklī asaras vienmēr smieklīgi un uzjautrinoši satek ausīs :)