bērnībā man nebija bail no zobārsta. mana bērnība ritēja laikos, kad urbjmašīnas bija mazliet brutālākas nekā tagad, arī pārējie zobārstniecības paņēmieni nebija tik saudzējoši. un man nebija bail. tas bija interesanti. un relatīvās sāpes jau var paciest, it īpaši ja tās var arī pavērot. tantes parasti bija lādzīgas, reizēm pat iedeva kādu konču pēc pārciestajām mokām (ko gan drīkstēja ēst ne ātrāk kā pēc dažām stundām).

nekas nav noticis. zobārsti man nav rādījušies murgos un viemēr gadījušies +/- patīkami un jauki. neviens nekad man nav nejauši ieurbis smaganā, vai izrāvis nepareizo zobu (par to urbšanu gan es sēžot zobārsta krēslā parasti domāju, kā gan viņi panāk, ka rokas tik precīzas).

taču šobrīd. man ir paniski bail no zobārstiem. pamazām radusies nepatika tapa nevēlmē un tagad, tomēr pierakstoties pie zobu daktera, ejot turp, mani pārņem mērena panika. tāpat vien.

bērnībā man nebija bail. un arī sāpes nav lieta, no kuras es ģībstu.
vakar sēdēju krēslā, nejūtot neko pat brīdī, kad vienam zobam tika vilkts ārā nervs, un prātoju par zobārstniecību pirms pāris gadsimtiem. no kā tad tagad baidos es.