pieļauju, ka lepojās, jo plēsējus nomedīt ir grūtāk. un lūsis ir salīdzinoši maz medījams (gadā ~150, ja nekļūdos), citus gadus nenomedī par limitu, līdz ar to var saprast to lepošanos
jo stāsts par Āfrikas cūku mēri, kura dēļ zemniekiem masveidā jākauj cūkas un ir liegums konkrētajā vietā pāris gadus turēt cūkas karantīnas dēļ, diezgan lielā mērā ir mednieku vaina. jo gadiem mežacūku populācija ir gadiem mākslīgi pavairota (neizšautas normas, zvēri nevajadzīgi tiek piebaroti) un, protams, ka nošauts zvērs tas ir žēlīgi, īpaši pūkains, tāds ar labu PR un reti redzēts. bet tie cilvēki, kuriem ir bankrots, kredīti, apturēta uzņēmējdarbība, kurai pēkšņi jāmeklē cits virziens, lai gan pašiem ēst gribas un bērni skolā jālaiž..

nav tas viss tik viennozīmīgi
šis viss atgādina pirms pāris gadiem diskusiju pie jz ezss kad ciba gandrīz salūza dēļ jautājuma vai kaķēnu (nevajadzīgu, pavisam maziņu) izbarošanu, piemēram, pitonam būtu jāvērtē citādāk nekā žurkulēnu. pilnīgi precīzi to formulējumu neatceros, bet joks jau ir tāds, ka no bioloģijas viedokļa viņi ir līdzvērtīgi. atšķirīgs ir dzīves ilgums, PR un tas, ka vieni ir pūkaini, kamēr otriem ir plikas astes. un žurkas kā mājdzīvnieki ir retāk sastopamas

to pirmo diskusiju palaidu garām. pazemojoša man ir bijusi pirmā gin.apskate. pēc tam pieliku lielas pūles lai atrastu normālu ārstu, vairs nekad neesmu jutusies kā gaļas gabals, lai gan ne vienmēr ārstam ir viegla roka. pazemojošāk ir bijis pie higiēnista, kad kaunina, ka nediego zobus katru dienu. es vnk saņemos un daru. tas vnk ir darbs kas jāizdara. apmēram tāpat kā skolas laikā kontroldarbs par viegli tēmu: nekas baigi patīkams, bet neizbēgams un vajadzīgs, lai gan (lielākoties) nesāpīgs

un par cirku man ļoti žēl, ka nevar aiziet uz labturīgu. es tiešām būtu gatava maksāt Daudz. jo metodes ir dažādas, tieši tāpat kā tur augstāk jau minēja. ir dzīvnieki, kurus nevar izdresēt ar sāpēm. kaķi un kazas piemēram. diemžēl ir arī dzīvnieki, kurus diez vai var izdresēt tikai ar labvēlību (lielie savvaļas plēsēji, piemēram) jo tas ir pārāk bīstami gan dresētājam (kurš tomēr rēķinās ar briesmām, strādājot profesijā) gan publikai, kura tad ja kas tiešām noiet greizi, pat nesaprot ka ir briesmās. vai tādiem dzīvniekiem vajadzētu būt cirkā ir cits jautājums

mani vairāk par medībām un cirku no labturības viedokļa satrauc eksperimenta dzīvnieki (jā, tādi ir arī LV, lai gan ļoti nedaudz) un dzīvnieku terapijas dzīvnieki (delfīni, zirgi). tādēļ es nekad neziedoju slimiem bērniem ar bezcerīgu dg šādām terapijām, jo tas veicina industriju, kurā dzīvnieki tik nodarbināti un neviens nesatraucas par viņu labturību (kaut vai piemērojot zirgam pareiza izmēra seglus, nemaz nerunājot par to, kādas stundas tie dzīvnieki strādā, jo arī viņiem darbs ar slimu bērnu ir emocionāli un psiholoģiski ļoti nogurdinošs. bet treneri un pavadas turētāji mainās) un to, ka šī terapija tiek reklamēta kā brīnumlīdzeklis nedziedināmu gadījumu iespējamai uzlabošanai un man cilvēciski šķiet, ka tām mammām iebaro tukšas cerības, lai gan nokāš brangu piķi un par visu to situāciju man lūst sirds. neziedoju un iekšēji jūtos kā slikts cilvēks

//bet es zinu kā gaļa rodas, vajadzības gadījumā gan jau spētu audzēt mazos dzīvniekus gaļai un tad, ja situācija prasītu, varētu arī nokaut. un es esmu diezgan pret no-kill patversmēm, vismaz šeit, kur jau tā agresija ir ļoti liela problēma dzīvnieku populācijā un ik pa laikam ar ziedotāju līdzekļiem tiek izglābts un adoptēts neadoptējams dzīvnieks, par ko citās valstīs ar atšķirīgu tiesvedību jautājums par 'glābšanu' pat nepaceltos. bet šeit lielā mērā pie vainas tas, ka modē ir būt līdzcietīgam un darīt visu, lai gan eitanāzija būtu žēlsirdīgāka