Kaut kādos 16 gados viena gāju mājās no pilsētā uzrīkotas labas, kupli apmeklētas disenes. Bija stipri pēc pusnakts, man bija apnicis ballēties, viena gāju cauri neapdzīvotai, neapgaismotai zonai, kurā pie tam dīķis un visādi krūmi, sadzirdēju aiz sevis soļus. Atskatījos - nu, čalis, kas čalis, kādus gadus vecāks. Turpināju iet, viņš pielika soli, es turpināju mierīgi iet. Viņš piesteidzās man klāt un jautāja, vai man nav bail :D Neko, mierīgi kopā aizgājām līdz krustojumam, kur man pa labi un viņam pa kreisi. :)
A čalis, kā jau mazpilsētā, būtībā zināms.

Un figviņzin, vai man bija vai nebija bail. Es laikam apzinājos riskus, bet vienlaikus arī, cik stulbi būtu bēgt, ja nav skaidra apdraudējuma.
Laikam ir atšķirība arī starp baidīties un "mīzt". Baidīties, apzināties riskus ir ok, bet nomīzt "ajanukas" ir muļķīgi. Es nenomīzu un tiku pie patīkamas kompānijas mājupceļam :)