kaut kad ap 20 gadu vecumu es padomāju. dzīvē var baidīties no visa kā, bet ļaut sevi vadīt bailēm no lietām, kuru notikšana nav pārāk ticama, man nav pieņemami. es tā negribu. jo tad tu vari attapties baidoties no savas ēnas. tādēļ savā laikā esmu diezgan daudz stopējusi, piemēram. un staigājusi naktīs viena pa ielām visdažādākajos rajonos.
katrreiz nedaudz apstulbstu, kad sastopos ar to, ka saprātīgi, ne bailīgi cilvēki, izvēlas rīcību par labu bailēm no kau tkā, kas nav ļoti ticams.
šeit es nerunāju par tādām lietām, kas pa tiešo apdraud dzīvību (vest bērnu mašīnā bez autokrēsla, turet mājās uzlādētu ieroci utt utt).