sarunas ar bērnu notiek no sākta gala. gan uzreiz gan pa starpām, kad ir "tam izdevīgs laiks", respektīvi, bērns ir mierīgs un spējīgs uztvert tādas lietas.

es tagad pat nezinu kā lai to spļaušanu apraksta. ne jau tā kā ar visām siekalām, ka spļauj pēc iespējas tālāk. kā sauc to darbību, kad ar mēli bišķi izbāztu ārā, tiek radīta tāda burbuļojoša/burkšķoša skaņa un siekalas mazliet lido pa gaisu? tas ir tas. un biedēšana ir skaļāka iesaukšanās, nevis, es nezinu, sišana ar grāmatu pa galvu.
tas ir, nenotiek nekas briesmīgs, bet tomēr, darbības nav pieņemamas vai atbalstāmas. tas arī ir tas, ko mēs daram, neatbalstam un nepieņemam, par to runājam un, ja uzskatam par vajadzīgu, sodam.
tas arī ir tas, ko es rakstu, imho mūsu reakcija ir pilnībā adekvāta. problēma ir man - es pārāk personiski uztveru šādas lietas un tendējos justies slikti un vainīga, kad tas ir lieki.