Par šo gan esmu pašā Irānā dzirdējusi visai kritiskas atsauksmes. Melodrāma ar izteikti ļaunajiem tēliem un nevainīgo upuri, pret kuru sazvērējušies gan ierēdņi, gan kaimiņi un tuvnieki - tā esot tipiska propagandas filma.
Tas ir, nevar, protams, izslēgt, ka šāds gadījums kaut kur kalnu ciematā varētu notikt, taču tā ne tuvu nav ikdiena, ne vispārpieņemtais.
Man pašai, apceļojot Irānu un viesojoties irāņu ģimenēs, radās iespaids, ka sievietes statuss šajā zemē gandrīz tuvojas sievietes statusam rietumu pasaulē. Sievietes studē, strādā, vada automašīnas, ir uzņēmējas (tiesa gan, tādu ir daudz mazāk nekā rietumos). Ģimenēs - vismaz tajās, kurās biju - nav nekādas segregācijas, mājsaimniecības darbos iesaistās abi dzimumi. (Vēroju pat tādu skatu, kā namamāte pie televizora iesnaudusies, kamēr vīrs virtuvē mazgā traukus. Galda klāšanā savukārt piedalījās dēli, bet meita ka labākā angļu valodas pratēja izklaidēja ciemiņus utt.)Un nē - tas nebija teātris ārzemju viešņām par godu. Fotogrāfijas, stāsti un gaisotne liecināja, ka tieši tā viņi dzīvo arī ikdienā.
Nekādas vīriešu šovinisma izpausmes, tipa "klusē, sieviete!" vai "vīrs teica, tātad tā tam jābūt!" nenovēroju.
Protams, neesmu veikusi sociālantropoloģisku pētījumu, un mani vērojumi nebalstās reprezentatīvā datu izlasē. Taču pilnīgi noteikti daudzi mani stereotipi un klišejas - to skaitā, par apspiestajām, iebaidītajām sievietēm - sašķīda kā ziepju bubuļi.