mošanās un gandrīz ēdiens
šodien viņa, loģiski, pamodās 7:40. kas vispār ir diezgan civilizēti, bet pēc diviem 9:30-10:30 rītiem tomēr sāpīgs kontrasts.

man ir žēl, ka mans vectēvs (mātes tēvs) nebija jaunāks. tas, ko es atceros ir vecs, savāds vīrs. nevis inteliģents cilvēks ar spēcīgu un dzīvu prātu.

nu un kulinārija. viņš nāca no kuļbovo (700m no krievijas un 4,5km no baltkrievijas robežas), no skolotāju ģimenes, kas dzīvoja dzimtas mājā. dzimtas mājā esot bijušas zemes grības, t.i. grīda kā tāda nebija. ciki saprotu, arī kulinārā tradīcija bija mūsdienām gana savdabīga. un tas ir tas, kā man ir žēl. es tiešām gribētu zināt par tā gala kulināriju ko vairāk.
no vectēva zinu vien dažas druskas un (jau atkal žēl, ka nebiju vecāka vai viņš jaunāks, kas principā nozīmētu to pašu). viņi krietni apcepa un tad ilgi sautēja speķi kopā ar kartupeļiem un dārzeņiem (nāvīgi garšīgi starp citu), pie kartupeļu pankūkām gatavoja mērci no olām, krējuma un desas (pagalam savdabīga bet ļoti garšīga, sauca par makalku) un tās pašas kartupeļu pankūkas nākošajā rītā sagrieza gabalos un sacepa.
tiešām gribētu zināt vairāk.